es iedomājos melnās smiltis vīkā (dienvidislandē), veselu tādu tuksnesi 100 km garu un 10 km platu. iedomājos lietu un sevi - gandrīz aizmigušu pie stūres. tas tuksnesis likās bezgalīgs - kā labs mūzikas gabals, pilns stieptu skaņu, evoking solitude of a traveller. un tad ceļa galā psihoja jūra. uj, kā gribas uz turieni.

(Reply to this) (Thread)

es ar labprāt vēlētos turp nokļūt. nekad nebiju dzirdējis par melnajām smiltīm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, šādas vietas ir, un vēl ir daudzas citas vietas, ko ir vērts apceļot. būtu tikai laiks un, hmm, nauda. man liekas, es dzīvoju, lai ceļotu. nekad neesmu sapratis tos cilvēkus, kas brīvprātīgi lien kredītverdzībā, lai nopirktu sev sprostu - četras sienas...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skan pazīstami. taču ceļojumi pa sava apziņas koridoriem ir dažkārt pat interesantāki nekā pārvietošanās telpā. dažreiz, protams.

(Reply to this) (Parent)