Kad mans jumts sāka slidēt tam vien izprotamā virzienā es sāku pārvērtēt tos domāšanas modeļus, pie kuriem pieturos. Un 'apziņas perifērija' ne tuvu nav tas, ko es vēlos, jo tas ir tukšums. Tajā ir daudz gnostisku ideju (pārsvarā - visai iluzioru) par īpašo zināšanu esamību, taču dzīšanās pēc šiem mītiem man neko labu nav atnesusi. ok, es iemācījos pāris stundu laikā ieslīgt drūmā depresijā, māku ienīst cilvēkus, skatīties ar naidu. Bet vai man pašam no tā kļuva patīkamāk? varu teikt, ka ne pārāk. Tas ir mans lēmums - paskatīties, kā ir 'šeit'. Jo materiāla, ar ko salīdzināt, man jau ir visai ne-maz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es zinu, to visu esmu mēģinājis. Pat ne mēģinājis- darījis. Izpurināt matus un pacelt galvu. Varbūt, ļoti varbūt, pat kādam uzsmaidīt, tā pat vien, bez iemesla, jo tas ir tas laiks un tā vieta. Bet vienmēr es atsitos un apklustu. Nereti, tā paša smaida dēļ vien. Un tajā mirklī, kad kā tārps ielien melnzemē, tad atkal saproti, ka tur ir vistrošāk. Ja nevienam nesmaidi, tad arī sitienus pa smaidu nedabū. Es apzinos, ka visas zināšanas, kas man ir sakrātas, spēj kāds mirklis izdzēst un padarīt itkā nebijušas. Bet vienmēr tam seko sitiens, kura dēļ atkal zobi atņirdzas ņirdzīgā smaidā un visa uzkrātā pieredze, rūgtā un pretīgā, atkal izdara attiecīgu spriedumu, izposta idilli un aizslēdzas.

(Reply to this) (Parent)