|
Sep. 2nd, 2006|01:17 am |
|
Es zinu, to visu esmu mēģinājis. Pat ne mēģinājis- darījis. Izpurināt matus un pacelt galvu. Varbūt, ļoti varbūt, pat kādam uzsmaidīt, tā pat vien, bez iemesla, jo tas ir tas laiks un tā vieta. Bet vienmēr es atsitos un apklustu. Nereti, tā paša smaida dēļ vien. Un tajā mirklī, kad kā tārps ielien melnzemē, tad atkal saproti, ka tur ir vistrošāk. Ja nevienam nesmaidi, tad arī sitienus pa smaidu nedabū. Es apzinos, ka visas zināšanas, kas man ir sakrātas, spēj kāds mirklis izdzēst un padarīt itkā nebijušas. Bet vienmēr tam seko sitiens, kura dēļ atkal zobi atņirdzas ņirdzīgā smaidā un visa uzkrātā pieredze, rūgtā un pretīgā, atkal izdara attiecīgu spriedumu, izposta idilli un aizslēdzas. |
|