pirms divdesmit gadiem cibā ierakstīju šādu dzejoli:

kredīta līnijas plaukstā
neapturami aukstā

pieturas punkti uz mēles
izsalkuši kā dēles

nezinu, vai tu vēl dzirdi
cauraugusi uz sirdi

No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.”

No noklausītajām sarunām: "Tūlīt vasara jau cauri, vēl tikai līgo un viss!" (divi palīgstrādnieki ar pieclitrīgiem krāsas spainīšiem rokās vārtrūmes krēslā)

Būt par mammu, ne tikai laime, bet arī gods.
Tā padomju laikos sludināja.
Es savos 9 gados statusā "mamma" esmu sapratusi,
ka tā,pa lielam ir sievišķības nokaušana uz konkrētu laika posmu (tas ja paveicās).
Neviens vairs mani neuzlūko kā seksīgu sievieti.
Visur redz tikai "mamma", kas zinās visus ģimenes plānus un normāli paēdinās.
Esmu piekususi no tā.
Es gribu, lai mani atkal redz kā sievieti, nevis mammu.
Bet tur tad laikam ir jānomaina visa apkārtne, lai kas tāds notiktu.
Visādi citādi, esmu sadedzinājusi visus tiltus un tagad domāju, ko tālāk?
Kā tikt uz priekšu, kad nekā vairs nav .

Smilšu skulptūru festivāls “Vieglas smiltis”

Aizmirsu jums pastāstīt: pirms kāda laika redzēju sapnī tādu sabiedrības iekārtojumu, kurā ir trīs veidu vīrieši - alfa, beta un meta.

Es izmisīgi gribu uz kalniem vai Itāliju.
But I'm broken.

Esmu jau vairākkārt sevi pieķēris pie tā, ka kādā jautrā kompānijā pasaku joku, un neviens nesmejas. Varbūt, nesadzird? Vai arī smejas, bet ne par manu joku. Vai arī iesmejas mazliet par manu joku, bet ne pietiekami. Un tad es ATKĀRTOJU JOKU VĒLREIZ. Tas ir drausmīgi, man ir tāds kauns pat atcerēties par to. Vai tas ir vecums? Dakter, es drīz miršu?

Gribēju sakārtot māju. Izrādījās, tas ir full-time job.