Vai kāds ir ievērojis, ka brīžiem A. Rītupa valodas akrobātija ir diezgan līdzīga Šuvajeva veikumiem? To es ievēroju tad, kad laiski šķirstīju jauno RL numuru. Tie, kas tajā brīdī bija man blakus, arī apstiprināja šo nelielo stila līdzību. Nu, piemēram, par 'prātu, kas turas neprātā' u.tml. Lūk, nedaudz plašāks izvilkums iz RL izdevēja slejas:

Rodas iespaids, ka neredzamajās dzīlēs nav prāta, tur mājo dīvains un baiss spēks (kā rakstīja Sofokls un mīlēja atkārtot Heidegers, “ir daudz kā baiga, bet nav nekā baigāka par cilvēku”1), tāpēc prātīgais dara visu, lai nekas no tām neizlauztos, tomēr, iespējams, tieši tur aizsākas poiētisks neprāts, aizgrābtība ar kādu cilvēku, lietu vai ideju, dievdvesti vārdi un velna paraušana. Nav zināms, no kurienes “prātā nāk visādas domas”, lai gan daži ir pieļāvuši, ka doma rodas tikai no domas. Taču spēks, kas nes domu, iespējams, nav domas spēks. Ja tā, tad iznāk, ka prāts turas neprātā, ka neprātam piemīt lielāks spēks nekā prātam, ka apziņas atklātā virspuse ir pati ārišķīgākā būšanas šķautne. Tomēr, ja šī šķautne tiek piemirsta, nav iespējams atšķirt dievrautā vārdus no velns viņu zina kur parautas plānprātības. Varbūt ir bijis kāds, no kā Dievs neko nav slēpis. Taču mums, kam slēpts ir daudz kas, tikai ieklausīšanās teiktajā ļauj atšķirt taisnību, kas vēlāk izrādīsies meli, no māņiem, kas vēlāk var izrādīties patiesības pieskāriens. (RL)