Tikko pabeidzu D.M. Tomasa 'Baudod Pavlovu'. Jāatzīst, ka pārvarot pirmās pārdesmit lapaspuses (kurās burtiski ir aprakstīti murgojumi), romāns pat sāka aizraut. Pat neņemot vērā to, ka visa romāna gaitā stāstījums ir fragmentēts, stāstītājs (Z. Freids pēdējās pirmsnāves dienās) ir 'neuzticams' utt.
Īsāk sakot, šis romāns lika atcerēties citus darbus, kur galvenais varonis ir Z. Freids. Mans tops ir šāds:

1. Ž.P. Sartrs: Freids.
Manās acīs šī ir neapšaubāma klasika.

2. D.M. Tomass: Baudot Pavlovu
Freida murgi. Brīžiem labā nozīmē.

3. Ē.D. Jaloms: Kāpēc Nīče raudāja?
Šis darbs man nepatika. Lasīju tad, kad mani bija ieinteresējuši Nīčes darbi. Gan Freids, gan arī Nīče šķita pārāk jau virspusīgi.

4. Dž. Rubenfelds: Slepkavības skaidrojums.
Šis, manuprāt, ir ļoti vājš darbs. Prasta lubene, kurā Freids tiek attēlots Amerikā kā detektīva palīgs. Pilns ar banalitātēm. Turklāt viss t.s. intelektuālisms un vēsturiskie apraksti, Amerikas raksturojums XX gs sākumā šķita paņemts no daudz lieliskākas grāmatas - Doktorova 'Ragtime' (Kurā arī epizodiski tiek aprakstīta Freida un Junga ierašanās NY ).