Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss. e.g. formāli ir iespējamas šaubas par objektivitāti.

Vai kaut kur ir dzimusi pārliecinoša atbilde uz jautājumu par to, kas ir vēlamāks un progresu (?) veicinošāks: politiski "neiesaistīts" žurnālists, kas savas simpātijas maina atbilstoši ikdienas/ik gada ziņu piegādātajai informācijai, vai žurnālists, kura piederība kādai partijai (un, iespējams, arī avīzes, teiksim, The Guardian, simpātijām) ir skaidri izziņota? Šķiet, domstarpības par šo nenorimst ne tikai Latvijā.

Piekrītu, ka tas ir sarežģīts jautājums un nav viennozīmīgi atbildams. Protams, no vienas puses ir labi, ja žurnālists neslēpjas un ir prognozējams savās attieksmēs un viedokļos. Acīmredzot piedāvātās izvēles gadījumā es būtu par "iesaistīto" žurnālistu.

Taču no otras, noteiktas pārliecības atbalstīšana un rakstīšana par to, manuprāt, nav gluži tas pats, kas tieša iesaistīšanās (tiešu tajā nozīmē kā institucionālu iesaistīšanos, pie kuras es pieskaitītu arī programmas rakstīšanu - un šis aspekts īstenībā ir vienīgais manas nesapratnes punkts). Iemesls varētu būt tas, ka tadā gadījumā žurnālista ieinteresētība varētu pārsniegt pieļaujamās robežas, proti, ieinteresētība būtu ne tikai par idejas tālāku izklāstīšanu, formulēšanu, popularizēšanu utml., bet arī, iespējams, personiska ieinteresētība partijas vai tajā iesaistīto cilvēku veiksmē un caur to varētu zaudēt objektivitāti.

Protams, tas ir skatījums no ideālām pozīcijām un saprotu, ka Latvijā ir salīdzinoši grūti realizēt 'divu pilsētu' - politiķu un žurnālistu - personisko interešu nošķirtību, jo Latvija ir maza utml. Tomēr - pirmais solis varētu būt vismaz institucionāla neatkarības saglabāšana, pat ja ir atklāta simpatizēšana kādam viedoklim.