Pārfrāzēšana man uzjundīja atmiņā vienu lingvistisko pētījumu, kurā nācās secināt, ka latvieši neprot pārfrāzēt jeb pateikt kāda cita izteikto domu saviem vārdiem. Pētījums gan bija vairāk domāts medicīniskām vajadzībām, bet būtībā ļoti vienkāršs. Brīvprātīgajiem bija jāpārfrāzē samērā vienkārši teikumi, kā "Man šodien sāpēja kakls". Ar angliski, krieviski vai ukrainiski runājošiem problēmu nebija, it īpaši, ka netika prasīta stilistiski pareiza vai precīza valoda. Normāls cilvēks pārfrāzē apmēram šādi "Pašreizējo stundu laikā man ķermeņa daļā starp galvu un pleciem bija nepatīkamas sajūtas" vai jebkuru iespējamo variāciju. Nav svarīgi. Mums ar to pietika, jo mērķis bija noskaidrot, vai subjekts saprot tulkojumā izmantotos terminus, kā "kakls", "sāpēja" utt., tieši tāpat kā domāts oriģinālvalodā. Galvenais bija zināt, vai "sāpēt" nav pārtulkots kā "patīkami niez" utt.

Bet ar latviešiem bija liela problēma. 9 no 10 subjektiem izlasīja teikumu un paziņo, ka viss ir skaidrs, ka tur neko nevar pielikt vai atņemt un ka pārfrāzēt nav iespējams. Tad bija ar viņiem jācīnās un jāprasa, vai viņi nezina kā var vēl ar saviem vārdiem pateikt katru vārdu, piemēram, "sāpēt" utt. Es tā arī nesapratu, vai mēs kaut ko nepareizi jautājam vai tomēr tā ir mūsu nacionālā īpašība būt valodas pūristiem un nepieļaut jebkuru iespēju izteikties citādāk, jā kāds domu ir vienreiz pateicis.

Notikumi ar Kūli un Rubeni liek atkal aizdomāties par to. Vai tiešām tik grūti izlasīt nodaļu un saviem vārdiem īsumā pārstāstīt galveno domu? Neviens tad nepiesietos par plaģiātismu. Bet nē, Rubenis ir centies atlasīt teikumu pa teikumam un vajadzīgos aptuveni pārtulkot, kas, manuprāt, ir elles darbs, turklāt rada risku saņemt nopietnu apsūdzību par plaģiātu. Pat maksa par vārdu skaitu nav nopietns arguments, jo vienmēr jau var pieliet klāt savu bla-bla-bla ūdeni. Te slēpjas kaut kas dziļāks latviešu psihē. Es tikai nezinu kas tieši, bet man tas nepatīk. ;)