Man ir liberāla (lai nu ko dažs labs latvju rakstvedis domā par šo terminu) attieksme pret reliģiju un reliģioziem cilvēkiem. Ja viņi vēlas, tad lai praktizē savas pārliecības kā nu māk. Taču ar pāris atrunām - lai viņu rīcība nepārkāpj citu cilvēku autonomiju un - lai šīs pārliecības neparādās diskusijās publiskajā telpā (Pēdējā punkta saprātīgu argumentāciju var nolasīt Č. Teilora darbos, kurš, bai ze vei, ir kristietis).

Tagad palasījos par kristiešiem, kas izmēģināja lūgšanas un slinkā sofisma spēku uz savu bērnu (šeit). Sāka sāpēt galva, kad izlasīju šo teikumu, kas reprezentē privātas pārliecības: 'In their defence, the parents said they believed healing came from God, and that they had not expected their daughter to die as they prayed for her.'

Protams, neba jau tikai kristieši ir pie vainas - dīvaiņi ir sastopami ar visdažādākajām pārliecībām un arī ateistu starpā. Taču šī konkrētā gadījuma dēļ, kad lūgšanas ir vienīgais ārstēšanas veids, šķiet, ka nevajag atšauties, ka viņi ir "very good people, raising their family, who made a bad decision, a reckless decision". Vajag vienkārši - vai nu par nolaidību cietumā uz ilgiem gadiem vai arī uz psiheni.