Sasodīts. Jau vismaz otro nedēļu ik pa brīdim kontemplēju par skriešanu, bet nevaru saņnemties un izvilkties noskriet kaut īsu krosiņu. Kāpēc šādas domas? Lietas būtība īsumā ir šāda. Kādā pasākumā, nedaudz pavairāk uzņemdams uz krūts dzērienus, ieslīgu dziļā melanholijā un resentimentā. Lai tiktu ārā no šīs ne visai jaukās noskaņas, publiski apsolīju nākamajā gadā noskriet maratonu. Taču ar nosacījumiem. Ja es noskriešu, tad Unbeliever piesolīja notulkot ap 200.lpp. txt no franču val., vēl man ir apsolīta torte. utml. Ja nenoskriešu? - pagaidām ir apsolīts uzrakstīt dažus pozitīvus un arī bez ironijas (šis ir sarežģītākais nosacījums) rakstus par budismu. Tad vēl atvainošanās dažam labam utml. Taču jāpiebilst, ka joprojām pieņemu likmes. Izdošanās ir 50/50.
Nu ko - tuvākajās dienās ir jādodas paskriet!