Man par (2) punktu ir divas versijas. Izvēle starp tām būtu atkarīga no dažādām empīriskām nejaušībām
a) Pats dotos lasīt Senekas "Par dzīves īsumu" vai "Gudrā nelokāmību"
b) Pats dotos lasīt Platona "Valsti".
Pirmais variants domāts pesimistiskākam scenārijam. Visi taču zinām, kā beidza Seneka. Otrais variants balstās uzskatā, ka no Šlesera var uztaisīt filozofu. Te gan ir daudz visādu problēmu. Pirmkārt, krietni nokavēts vecums. Bija jāsāk krietni ātrāk. Turklāt materiāls jau pie farcovšķikiem ir krietni pamaitāts. Un visubeidzot problēmas varētu rasties ar to, kā izprast VII grāmatā aprakstīto filozofa izglītības programmu tās detaļās. Īpaši, protams, tas ir sakām par dialektiku. Un vēl, gandrīz aizmirsu būtisku lietu. Filozofam ir jāapgūst arī mūzu mākslas, tāpēc ja nu izrādās, ka viņam lācis uz auss uzkāpis, tad, protams, nekas cits neatliek kā atgriezties pie Senekas.

Augstākminēto iemeslu dēļ, šķiet, plāns (b) neizietu cauri. Būtu vien jāpievēršas stoiskām tehnikām. Lai gan - varbūt, ar lielu piespiešanos, 'runāšanu mēlēs' varētu pieskaitīt pie mūsiskām mākslām?

Nezinu, bet gan jau ka "velc pelīte..." viņš varētu kaut kā norūkt. Iemācītu vēl pāris akordus uz gičas, tad arī varētu mēģināt kaut ko no maestro repertuāra (piemēram, "lapas dzeltenās un labas tumši sārtās...") Un tā palēnām, palēnām, līdz skat, jau Figaro āriju varēs nodziedāt.

Nu tad jau nav nemaz tik skumji. Redz, mūziskās mākslas var apgūt, aritmētiku ar noteikti pārzina ok līmenī. Vēl vajadzētu filozofiju - bet ja ir labs skolotājs, tad arī tur šādu tādu ieskatu ir iespējamsiegūt. Nav bezcerīgi, taču laiks nav atlicis daudz.