Mani ātrie novērojumi par aizgājušajiem prozas lasījumiem.

Lielākoties proza bija bez dialogiem un sarunām. Īsas neobligātas frāzes šeit neskaitās. Tas arī radīja iespaidu, ka lielākā daļa darbu ir nedzīvi - lai arī cik krāšņi būtu aprakstīti dabas skati vai iekšējo dēmonu kustības.

Šķiet, ka mums sāk veidoties kaut kas līdzīgs reklāmistu prozai (dzejā tas ir vēl uzskatāmāk). Tas nav nedz labi, nedz slikti. Jelgava 94, piem., nav slikts piemērs.

Kas noved pie amizantākā lasījumu gadījuma. Gandrīz sāku smieties, kad Šlāpins prezentēja savu "atbildi Joņevam". Es saprotu viņa motivāciju - varbūt arī viņam sanāks tikpat veiksmīgs darbs kā Jelgava. Diemžēl tika burtiski kopēta Jelgavas izteiksme, bet metāla vietā ielikti 80-to gadu popmūzika. Nevaru iedomāties lokālu gadījumu, kad vecāks autors tik brutāli kopē jaunāka autori izteiksmi un stilu. Man tajā brīdī bija viens jautājums - nafig?