20 May 2015 @ 12:40 pm
Leibnics un māksla nr.2.  
Šo teksta fragmentu es uztvēru kā netiešu atsauci uz sevi: "Un man pilnīgi vienalga, ka Miziano kādā intervijā varbūt ir sarunājis muļķības par Leibnica monādēm vai nevajadzīgi atsaucies uz Kantu vai Benjaminu. Nudien – kopš kura laika viena vai otra filozofa uzskatu interpretācijas "pareizums" varētu būt kļuvis par kritēriju, kā vērtēt izstādē izliktus mākslas darbus vai pat šo mākslas darbu izlicēju jeb kuratoru." (Venēcijas kapitāls)

Man šķiet, ka atbilde uz retorisko jautājumu ir pietiekami vienkārša. Ja interpretācija ir maldinoša vai kļūdaina, tad arī pašu izstādi nevar vērtēt īpaši augstu (ja pieņemam, ka izstāde ir koncepcija + darbi). Ja uzskatam, ka darbi ir autonomi, tad neredzu vajadzību smērēt papīru un rakstīt kaut kādas aizdomīgas koncepcijas (lai gan jāpiebilst, ka par laimi izstādes katalogā nekas nebija par Leibnicu). Tiesa, īsti nesapratu, kāpēc pareizums ir bijis jāliek pēdiņās? Ir lasījuma pamatlīmenis, kad var redzēt, vai teksts vispār ir saprasts.
 
 
( Post a new comment )
thel[info]thel on May 20th, 2015 - 05:39 pm
Piekrītu, ka bieži vien var baudīt darbus bez fona zināšanām. Taču šķiet, ka mūsdienu mākslā ir daudzi gadījumi, kad neapgūstot koncepciju, darbs vienkārši šķitīs bezjēdzīgs.
PB runā par latvju mākslinieku grupas izstādi. Protams, var vērtēt darbus atsevišķi un mēģināt tvert tos nošķirti no pārējiem darbiem, vietas, scenogrāfijas utt. Taču var vērtēt arī izstādi kopumā. Tad kuratora skaidrojumi ir būtiski. Saskaroties ar putru koncepcijā, šķitīs, ka arī darbu izvēle vai izkārtojums ir bijis tikpat nepārdomāts utt.
(Reply) (Parent) (Link)