03 March 2009 @ 01:54 pm
budistu estētika  
Es nesaprotu, kā I.Š. nonāk pie saviem dziļdomīgiem uzskatiem, kuri neiztur pat vienkāršu izsvēršanu. Piem., viņa izteikums, kas, laikam, reprezentē latviešu būdista estētiku (man ir slinkums rakstīt koherenti savu ierakstu, tāpēc lai tas ir kāds ir):

'Es uzskatu, ka par mākslas darbu, lai arī tā ir tikai filma, ko rāda popkorna teātros vai lejupielādē torentu serveros, ir jārunā ļoti uzmanīgi un tramīgi. Taču uztraucos es ne jau par labām filmām, kurām šādā veidā tiktu nodarīts kāds ļaunums, nē, es uztraucos par sarunas iespējamību. Man šķiet, ka mākslas darbam ir tiesības uz zināmu neaizskaramību, uz noslēpumu, kuru līdz galam nedrīkst ne sajūsmā norīt, ne nospārdīt dubļos.'

Pirmkārt, mulsina normativitāte. Kāpēc man ir jārunā uzmanīgi, tramīgi? - no kurienes var izpīpēt šitādu imperatīvu?
Otrkārt, mulsina klišeja (tirons, ritups) par 'sarunas iespējamību' - (šķiet, ar to tiek saprasta saruna kā - platoniskā nozīmē - erotisks akts vai tml. lai gan nekur netiek pateikts ar ko tiks runāts.) Tomēr nav skaidrs, kāpēc tieši tramīgums vai uzmanīgums rada sarunas iespējamību. Domāju, ka šo iespējamību var radīt arī citādāki sarunas modi - piem., skaidri izklāstīts viedoklis, kuram es nepiekrītu vai arī gribu to labāk izprast utml.
Treškārt, mulsina patētiskais skats uz darbu kā darbu, kam ir 'tiesības', bet neuzmanīgs skatītājs var to aptraipīt (NB slēptais brīdinājums no elitista puses + jaut. - kas ir sniedzis kaut kādas tiesības? + kā var zināt šīs tiesības?) - joprojām saglabājas imperatīvs attiecībā uz emocijām un attieksmēm, kas ir jāizjūt, bet šis apgalvojums tā arī netiek pamatots.

Faktiski sanāk, ka: tramīgums + noslēpums mākslas darbā = sarunas iespējamība.
Man nešķita, ka kaut viens no šiem pieņēmumiem tika pamatots.

Ja I.Š. gribēja pateikt, ka par mākslas darbu nepietiek runāt 'ah' un 'uh' terminos, bet arī jāmēģina tos saprast vai tml. tad tā arī varēja pateikt. Citādāk kaut kā sūdīgi paliek lasot šitādus smērējumus.
Citiem vārdiem, I.Š., manuprāt, būtu jāraksta skaidrāk un loģiskāk. Citādi sanāk kaut kāda patētiska pļurināšana par darbiem un savu idiotiski sentimentālo attieksmi un uzrādīt gadiem ilgu pataloģisko nespēju saprast mākslas/literatūras/filozofijas darbus.
 
 
( Post a new comment )
(Anonymous) on March 4th, 2009 - 12:33 am
Vai jums, dārgie, nešķiet, ka esat paķēruši neto lineālu. Pēc šādiem kritērijiem spriežot ne tikai Šļāpina, bet arī Kanta un Dekrata teksti būtu krāsnī kurināmu. Jebkurš tests pieprasa noteiktu labvēlību (ceru, ka tas vismaz nemulsina). Bet te - no sākuma piešuj visas pasaules bumbas, bet pēc tam uzkar pie lielā zvana. Tak pārlasiet paši savus skricelējumus, un padomājiet, kā tad tur ir ar to skaidrību un loģiku.
(Reply) (Thread) (Link)
thel[info]thel on March 4th, 2009 - 12:41 am
A vot nevajag, ja? Protams, gan jau Dekartam un Kantam atradīsies pa kādam neveiklam izteikumam. Taču atšķirība ir acīmredzama, jo Dekartu vai Kantu ir vērts lasīt, tāpēc, ka secinājumus viņi neizpīpē no gaisa, bet gan mēģina normāli pamatot. Turklāt arī tekstu vēstījums ir pietiekami iespaidīgs, lai ignorētu atsevišķas neveiklības. Par maniem skricelējumiem - nu neesmu nekāda patiesības gaisma, kļūdos, protams. To arī atzīstu un nokaunos.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]antons_v on March 4th, 2009 - 07:15 am
Anoņimka, tu uzkasies ne par tēmu. Mēs te muļķi dzenam, a tu visā nopietnībā ieblsti.

Jā, un es arī kļūdos, reizēm vienkārši briesmīgi. So what? Vai man tāpēc būtu beigusies licence to joke?
(Reply) (Parent) (Link)