Fonā saviem darbiem uzliku paklausīties diskusiju par filozofu vietu žurnālistikā ( http://www.lu.lv/par/mediji/video/diskusijas/2013/filoz/ ). Neteiktu, ka tēma mani interesē, taču sentimentālu apsvērumu dēļ gribējās fonā skanošu latvju valodu. Cik nu varēju noprast, īstā vakara zvaigzne bija U. Tīrons. Saturiskā ziņā viss jau bija kaut kur dzirdēts - gan par būtisko, gan trīsas tekstu priekšā, domāšanas estetizācijas kults u.tml. Vienvārdsakot, destilēts Rīgas laiks. Man pašam viņa proponētā pozīcija nešķiet ļoti saistoša, taču nav arī nekas tāds, kas raistītu vēlmi to par katru cenu apkarot. Taču sajūsmināja Tīrona megatroļļošana. Jau pašā sākumā viņš izvirza salīdzinoši šauru filozofa definīciju, kas ir drīzāk kaut kāds dzīvesmākslas paveids un jautā filozofijas studentu auditorijai: kurš no šeit esošajiem ir filozofs? Protams, neviens (izņemot, šķiet, R. Kūli) neatbild apstiprinoši. Varbūt iemesls bija pietāte, varbūt nespēja sevi ierakstīt šaurajā filzofa definīcijā. Un tad aiziet! - visi, kas ir beiguši filz. fakultāti tiek konsekventi dēvēti par fakultātes beidzējiem un nevis filozofiem utt. u.tjpr. Bija sajūta, ka nez kur ir izrāvis mandātu, kas ļauj viņam tik droši izrunāties. Un visa šī sakarā man radās daži jautājumi. Nav gluži tā, ka RL ir vienīgais mans logs uz filozofijas pasauli. Taču nekur es vēl neesmu sastapis tādu apsēstību ar jautājumu 'kas ir filozofs (filozofija)?' kā vien Latvijā. Nedz arī man ir saprotama vēlme deprofesionalizēt visu filozofiju un padarīt to par dzīves mākslu. Proti, klausoties Tīronu man radās iespaids, ka filozofija ir drīzāk kaut kāda rituāla darbība draugu lokā un nevis mēginājumi lasīt tekstus un analizēt problēmas bez atsaukšanās uz to, cik tie ir sarežģīti, pāri mūsu sapratnei u.tml. Protams, protams, var jau domāt arī tik radikāli. Lai gan man ir aizdomas, ka viņš neieņemtu tik galēju pozīciju, ja saruna būtu bijusi nedaudz līdzsvarotāka. Tāpēc žēl, ka diskusijā neiesaistījās kāds nekaunīgāks students vai pasniedzējs, kas reprezentētu alternatīvu skatupunktu.