Es esmu ar abām rokām par popkultūru. Iemesls, protams, ir vienkāršs - nu nav man tādas kognitīvās spējas, lai no rīta līdz vakaram lasītu klasiķu tekstus, klausītos avangardu u.t.jpr. popkultūra manam garam sniedz atslābināšanosu un jauku eskeiptisma iespēju. Turklāt arī negribētu, lai ikdienā mani pārāk bieži uzrunātu augstā māksla. Es justos diezgan nekomfortabli, ja sēdētu kafejnīcā un fonā skanētu, piem., Štokhauzens.

Pēdējā laikā man ir bijušas divi neveiksmīgi gadījumi ar popkultūras darbiem. Atslābināšanās vietā ieguvu frustāciju vieglā formā, jo pastāvīgi pieredzēju to nepatīkamo izjūtu, kad gribētu, lai x produkts patīk, bet neizdodas. Piemērs no neseniem pieredzējumiem. Eko "Prāgas kapsētu" atzinu par sliktu darbu. Jā, jau pirms vairākiem gadiem iekšēji pieņēmu, ka viņš nav labs literāts. Taču vismaz viens darbs mani labi izklaidēja. Protams, runa ir par Rozes vārdu. Tāpēc arī pārējos darbus vēlāk lasīju jaukas izklaides apsolījuma dēļ. (Bet katra nākamā grāmata man šķiet ir arvien vājāka par iepriekšējo).

Tieši tāpat vīlos R. Skota "Prometejā." Arī gribēju, lai man šī filma patiktu. Taču traucēja pārāk jau saraustītais sižets un, manuprāt, ne pārāk interesanti ir paceltas lielās idejas.

Tagad domāju ar ko varētu kompensēt manas neveiksmes. Sliecos, ka vajadzētu paskatīties, kas īsti par putnu ir B. Akuņins. Neesmu redzējis filmas pēc viņa darbu sižetiem, nedz arī šķirstījis Akuņina grāmatas. Ceru, ka viņa popularitātei ir jēdzīgs pamats.