Pirms pāris dienām biju uz Shutter Island. Pirms iešanas neko nezināju par filmu, līdz ar to arī nezināju, ko gaidīt. Pieļauju, ka mājās filmu nenoskatītos no sākuma līdz beigām, kur nu vēl viena. Filma tā teikt ar māksliniecisku "piesitienu". Kur "piesitiens" ir kādas nakts murdziņš, no kā nevari aizmigt pēcāk. Bet neskatoties uz visiem murgainajiem skatiem un visu nepatīkamo, man patika filmas beigas. Filmas otrā trešdaļa padarīja filmu interesantu, vismaz man.
Filma man patika 3 dialogu un 3 aktieru dēļ. Citātus atrast nevaru, bet atslēgvārdi:  par sabiedrību un garīgo slimību, par vardarbību cilvēkos, par iekšējiem dēmoniem.
Aktieri:
Leondardo Di Caprio - aizvien vairāk sāk patikt viņa spēle
Ben Kingsley - vnk viņa kolorītā persona
Patricia Clarkson - kopš Dogvillas laikiem

Nu un tikko noskatījos Cracks. Relatīvi noskatījos. Pirmo stundu ar nelieliem pārtraukumiem, bez pārtīšanas. Pēdējās 30 min jau ar "pikšķināšanu". Vārdsakot ļoti atgādināja Notes on Scandal. Par slimīgu apsēstību.Varbūt ne slimīgu, bet tomēr apsēstību. Bet filma tomēr ne tikai par to, arī par būšanu lielajai zivij mazā dīķī un nevēlēšanos iziet lielākos ūdeņos. Ja tā tēlaini jāizsakās. Neteiktu, ka filma man pārāk aizrāva, taču 20. gs 30. gadu tērpu un Evas Green dēļ bija vērts.

Johaidī! Kā man nepatīk, bet cik Rīga ir maziņa. Tāda sajūta, ka apgrozos vienā un tajā pašā kompānijā. It kā nāk klāt jaunas paziņas, bet kā es vēlāk nejauši uzzinu, visas ir kaut kā savā starpā saistītas. Vieni un tie paši cilvēki visādos griezumos!