Pēc šīs nedēļas nogales ar svecēm, vīraku, mūziku, Daugavu man negribas nekādu darbu. Varbūt tas ir slikums, varbūt motivācijas zudums, bet es neuzskatu, ka cilvēki ir dzimuši, lai 9h dienā rītu ofisa putekļus, domātu par dokumentiem, likumiem, normām, prasībām. Ir tik grūti izrauties no šī visa, no nauda varas.
Pārāk daudz es skatos filmas, pārāk daudz mani tās sabojā. Austrumu filmas, kur dabai ir liela nozīme cilvēka dzīvē.
Protams, man kā pilsētniecei ir tikai vispārīgs priekšstats par laukiem, govi, kūti, malkas apurēm utt. Bet tas ir tas, ko es tagad gribu, es gribu prom no visa pie dabas. Jo dabai mēs esam radīti. Neiznu, ko es darītu, jabūtu  pamesta lauku sētā bez visām pilsētas ekstrām. Varbūt pēc parīs dienām pa galvu pa kaklu atgrieztos pilsētā. Bet tāpat es gribu prom.

Bet vispār jau cik mēnešus man ir pilnīgs tukšums galvā. Šis tukšums, neziņa rada bailes. Es pieļauju, ka manā vecumā vajadzētu zināt, ko es gribu darīt, kaut kādus mērķus sev nostādīt. Kaut vai sekot tiem pamatmērķiem, ko lielākā daļa cilvēku nosauktu, ja viņiem pajautātu. Darbs, ģimene. Pašlaik tas viss ir ar jautājuma zīmi.

Darbs - es nezinu, ko es gribu darīt un ko es vispār māku, kam esmu radīta.
Ģimene - uz šo ir pārāk komplicēti atbildēt.

Zinu, ka ir cilvēki, kas atceras savā dzīvē nozīmīgus gadus, tad man varētu būt 2008. gads. Gads, kad galvā viss tika sajaukts. Gads, kad ar tik daudziem cilvēkiem ir pazaudētas attiecības.