Nebiju domājusi, ka būs TIK smagi. Es mājās nejūtos kā mājās. Rīgā man riebj viss. Pagaidām ne ar vienu nevaru kārtīgi parunāt bez sapuņķota deguna. Galvā ir apjukums. Rīgā negribēju atgriezties līdz pat pēdējam brīdim. Tamperē es jutos tik labi, tā likās īstā vieta, bija patiesa māju sajūta.  Bet trakākais ir tas, ka tagad tas viss liekas kā kaut kas nebijis, kā sapnis, no kura es tagad esmu pamodusies, bet tik ļoti negribējās. Viss sāk izplēnēt. Milzīgs tukšums iekšā.

Otra lieta, kas šausmīgi trūkst ir tie draugi, ar ko gājām cauri grūtībām, piedzīvojām dažādus notikumus. Tikāmies katru dienu, grūti bija neredzēties kādu dienu. Bet tagad, tagad atkal esmu atmesta viena. Rīgā, protams, arī ir svarīgi cilvēki, bet katram sava dzīve, savi darbi, savas problēmas. Trūkst kopības.

Pašlaik neesmu gatava darba meklējumiem, šķiet, visur apraudāšos, tiklīdz kāds pieminēs vārdu "Somija" vai "Tampere". Nekad nebiju domājusi, ka būšu tik vāja un sentimentāla. Nekad nebiju domājusi, ka tā pieķeršos cilvēkiem.

Visi tiecās satikties ar ģimeni. Es no tā bēgu. Es gribu prom. Man jau pietika ar vakardienu, vairs nevajag.

Pagaidām liekas, ka šie pēdējie 5 mēneši devuši tikai sirdssāpes. Tas ir kā no sūdiem paceļ saulītē un pēc tam atmet atpakaļ tajos pašos sūdos.Tagad man vismaz ir uz ko tiekties.