Nu piezvanīja, kaut ko nomurmināja un tālāk sāka ar uzbraucošu intonāciju kaut ko gruzīt. Paldies, Valmiera! Tas bija tas, ko gribēju dzirdēt.

Bet tas jau ir pagātne. Tagad saprotu, ka man vajadzīgs sports, ne tikai augumam, bet vispār. Tas, ka man tā nedaudz slikti palika baiku laikā tik rāda, ka esmu nolaidusies. Ausis aizsita ciet, galva sāka reibt, slikta dūša. Rīt jāiet vēl, bet gan ne uz baikiem, bet vienkārši uz zāli, citādāk es tiešām nogāzīšos no riteņa.

Un šodien man ļoti patika trenere - atsaucīga, laipna, vispār patīkams cilvēks. Kārtējo reiz pārliecinos par mazo, īgno tautiņu - latviešiem. Žēl, ka manī ir vairāk latviskais.

Vēl 10 minūtes izmetīšu laiku netā, bet tad presītes un hantelītes. Tad barība smadzenēm. Es sāku jaunu dzīvi! :)