Draugi

Mani nakts murgi ir pacēlušies jaunā abstrakcijas līmenī. Es pamodos, un vairs nevarēju aizmigt no sapņa, kur kāds random ļaundaris vajāja random bērnu, kuram mēģināja palīdzēt kāda random sieviete. Pamodos es tajā brīdī, kad sievietei un bērnam diez ko labi neveicās ar bēgšanu, un ļaundaris sāka dauzīt ārā stiklus telpai, kurā bērns ar sievieti bija paslēpušies. Man uz šo situāciju bija kaut kāda perspektīva, bet pēc visa spriežot nulle klātbūtnes. Kaut kāds pats savu murgu dokumentālists, kurš atrodas kameras šai pusē, un nespēj iejaukties. Varētu jau nodarboties ar sevis pseidošrinkošanu, un meklēt sevi bērnā, sievietē vai ļaundarī, bet man ir sajūta, ka tā ir tīra apziņas plūsma par to, ka dzīvē eksistē sliktie spēlētāji, un viņi dara lietas, kas nav ok, un es nespēju salāpīt visu pasauli. Nav nekas tāds groundbreaking, bet tāpat kaitina, ka tas traucē normāli izgulēties.

Man negribētos savā cibā ierobežot iespēju nepazīstamiem cilvēkiem man iebilst, jo man primāri interesē kāda viedokli saprast, ja tur, protams, ir ko saprast, bet šī ir arī mana telpa, kuru man nav intereses pārvērst par publisko izgāztuvi. Mani ir ļoti grūti nokaitināt, bet es redzu, ka šī mana īpašība ir kaitējusi šai vietai. Man šķiet, ka es beigšu tolerēt arī tos, kas uz šejieni nāk tikai savā manjakālajā fāzē, lai gan ir gana adekvāti vai vienaldzīgi pret manu personu pārējā laikā. Es ne no viena nesagaidu spēju uz paškritiku, bet cilvēki ar hronisku empātijas trūkumu šeit nebūs velkomēti.

Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.

Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.

Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.

Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.

no dzīvokļu sludinājumiem: "...lielisks risinājums dzīvošanai"

Jo vairāk internets piegādā Deivida Linča dzīves filozofijas citātus, jo lielāka plaisa veidojas starp to tēlu, kas man pusaudža gados ir izveidojusies par viņu no Tvinpīkas laikiem, un to priekšstatus, kas arvien vairāk nostiprinās šobrīd. Es pat teiktu, ka viņš varētu būt iedvesomjošākais kino režisors kino vēsturē (nejaukt ar "ietekmīgākais" un citiem epitetiem), un kaut kad eventuāli kļūt par tādu kā Alanu Votsu. (Latviešu valoda ir tāda jocīga lieta. Kāpēc jaudas mērvienība ir "vats", bet Alans ir Vots? Tas laikam tomēr ir saistīts ar "Watt" un "Watts".)

DELFI. Ronaldu līgava Džordžīna smej: milzu gredzens bija mazākais, ko viņš varēja viņai piedāvāt

biju nolēmusi sev (jo šogad atkal izlozēju sevi kā apdāvināmo) uzdāvināt neiburgas dienasgrāmatas. jā, es zinu, ka izdeva pērn, bet
un jopcik, nekur vairs nav nopērkamas. zvanīju neputns, roze, rapa, globuss, nav
vēl kur? varbūt jums kādam mājās lieks eksemplārs? vai nopirktais spiež plauktiņu?

ja neatradīsies, dāvināšu sev lego. lūk, kur var dabūt pieaugušo lego labā izvēlē? interesē arhitektūras sērija. kaut kad kaut kur manīju, bet kur…

Diezgan nepārprotami ir pienācis brīdis, kad es sāku sajust savu mirstību, kas izpaužas fiziskas degradācijas simptomos. Es biju un joprojām esmu tajā optimistu grupā, kas saka, ka viss nav tik slikti, kā daudzi izliekas, bet optimisms neliek arī ignorēt faktu, ka kaut kur tas fiziskais pīķis cilvēka mūžā ir, un nu jau tas man ir aiz muguras. Es arī apzinos, ka šīs ir manas krokodila asaras, un man nekas netraucē un vēl ilgi netraucēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja vien neiejauksies kādi traģiski notikumi. Bet interesantākais novērojums man ir tāds, ka tas mani tomēr satrauc.

Es gan norādīšu, ka mani nebiedē pats nāves fakts. Es kaut kad tā vienkārši izdomāju, ka es būtu gatavs arī nomirt. Ne tā, ka es gribētu nomirt, vai nebūtu gatavs nodzīvot vēl kādus stabilus trīsdesmit gadus, visdrīzāk arī ilgāk, bet tā, ka man nebūtu žēl par savu līdz šim nodzīvoto dzīvi, pat ja dzīvošanu es tā pa īstam esmu izbaudījis relatīvi īstu laiku. Un tomēr kaut kas šinī apzinātā ceļā uz fizisku iznīcību ir biedējošs, un es vēl neesmu sapratis, kas tieši. Varbūt neizbēgamība, varbūt lēnums, varbūt bailes par to, ka vienā brīdī negatīvais pārmāks pozitīvo. Who knows. Bet beidzot es sāku apzināties savu novecošanu. Lai gan iekšējais pusaudzis nekur nav pazudis, kurš iespējams ir bijis iemesls tam, ka šī apziņa nav nākusi ātrāk.

UPD. Mairis Briedis: Saistībā ar Jūsu publicēto informāciju par it kā esošām simpātijām un attiecībām vēlos norādīt, ka šīs ziņas ir nepatiesas un neatbilst realitātei. Šāda veida apgalvojumi pārkāpj profesionālās žurnālistikas ētikas normas, jo tie nav balstīti faktos.

LSM. Katrs fiziski neaktīvs cilvēks valstij var gadā izmaksāt pat 800 eiro

par foršāko filmu, kuru noskatījos pagājušas nedēļas nogalē

"billy bathgate" no deficīta kinopieredzē, 1991.g., režisors Roberts Bentons (kurš "Krāmere pret Krāmeri"), scenārists Toms Stopards (kurš tad vēl scenārijus rakstīja ķinītim), aktieri vispār kaut kādi ļoti jauneklīgi - Kidmena turpar skuķis vēl pirms rinoplastikas, Brūsu Vilisu noslīcina pirmajā trešdaļā, Dastins Hofmans vispār absolūtākajā praimā, Bušemi vēl rojālajos titros neuzrāda

vienīgais čuvaks ar pieredzi liekas Tucci Gang varonis (no steitenainlandas karaļā dziesmas šajā sakarā "viņš ir precējies ar Emīlijas Blantas māsu / un tas ir gandrīz tāpat kā ar Emīliju Blantu!!!"), Lī Stenlijs Tuči, kurš vienmēr un visur izskatās uz gadiem 50, arī bērnībā, un arī tagad, kad viņam laikam jau ir pāri 120.

ļoti iesaku

radiohead bija apaļa skatuve pa vidu, kurai īsti grūti nolasīt 'centrālo' vietu, jo līdz sākumam vispakārt ir nolaisti mazcaurspīdīgi ekrāni.
izvēlējāmies stāvēt pa vidu pret skatuvi vienā no sāniem. otrajā sānā būtu vairāk redzējuši yorku, jo viņš pārvietojās no viena gala mikrofona pie otra pa to pusi. toties mums bija abi greenwoodi, it īpaši colin lovīte.
bet enīvei, pirms 100 gadiem klausoties viņu dziesmas neienāca prātā, ka kādreiz stāvēšu 10 metrus no viņiem un klausīšos kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem.
starp citu, daudz bija tieši tāds formāts - vecāki ar saviem 2 pieaugušajiem bērniem. vēl forši, ka tā ir publika, kurā tu jūties absolūti iederīgs - ne par vecu, ne par daudz nobriedis, ne par maz creepy (creep viņi nespēlēja tūrē ne reizi, nedomāju, ka šovakar pēdējā koncī spēlēs). pirms sākuma pāris džeki pamanījās iekustināt publiku uz vilni ap visu arēnu. tik interesanti bija vērot, ka viņi neatlaidās pie pirmajiem ceturtdaļā panīkušajiem vilnīšiem. un kad beidzot vilnis apgāja 360, uzgavilēja visi ap viņiem, kas šo neatlaidību vēroja. vēl publika sadedza telefonu gaismiņas pirms vispār koncis bija sācies. interesanti, ka nedzirdējām nevienus latviešus.
forši, ka nospēlēja visas dziesmas, kuras es gaidīju. turklāt man pārsteidzoši labi patika arī viņu citu periodu dziesmas, kuras neesmu neko klausījusies. un viņu pašu prieks spēlēt tās. un vēl mani fascinēja yorka ritma izjūta kustībās

JAUNS.LV Nesen laulību šķīrušā boksera un Rīgas domes deputāta Maira Brieža un Latvijas batutu fitnesa zvaigznes Aleksandras Kurusovas starpā uzplaukušas simpātijas.

Fjoklai būt!
Ar šito bildi es te uzsāku, atsākšu, attiecīgi, tāpat.
Kamēr ielauzīšos atkal, paies laiks, piedošanu.

Betā, īsumā, esmu aizmukusi čībās no rīgas dziļi Latgalē kopš jūlija kaut kāda, faktiski, balsta vieta un štābs ir Ezerniekos, kur, ar mainīgām sekmēm, graizu stiklus un trenējos vitrāžās, jo biju Krāslavā uz neatvairāmu meistarklasi, kur saņēmu uzslavas par drosmi lauzīt un darboties ar šķembām bez cimdiem, ibo materiāls ir jājūt. Un tas man tiešām tīk.

Pagaidām graizu vecās logu rūtis, ar krāsaino stiklu vēl neriskēju, tas dārgs,maita.
tad vēl ko.
Paspēlējos ģimenēs/mājiņās vienubrīd ar iezemieti un vārdā Ļohu, beidzās viss ne gluži kā plānots, bet ar uguņošanu un šoreizīt ne no manas puses. Bet tur jau , īstenībā, no paša sākuma viss bij skaidrs, man vienkārši gribējās, smukai un sakrāsotai un kleitā, katru vakaru, sagaidīt kādu bārdainu,kazakveidīgu un sūru subjektu no darba ar siltām vakariņām. Kādu brīdi bija jauki, sajutos dzīva vismaz.

Iesākumam pietiks, nevienu joku nevaru izdomāt, bet gan jau būs.

p.s.Esmu kļuvusi, pareizāk dzīve beidzot iemācījusi, ievilkt ragus un nagus un kļūt tādai kā paļāvīgākai, glāsmainākai.
Lai gan Ļohu es tomēr ar mandarīniem apmētāju, uz atvadām, ar āmuru rokā, tīri tā, pārliecinošākam beigu štriham. "Melkimi šažočkami na vihod!", es visai pārliecinoši teicu, skaļiem sajūsmas smējieniem no blakusistabas skanot.

PiF PAF
Prieks jūs redzēt!

P.S.PS. subjekts 2x sēdējis, ar 2 liegumiem uz bērniem. tākā paspēlējos ar uguni, fahtiski.

Vakar noskatījos vienu cīņu, kurā piedalījās kamerūnietis, kas dzīvo Francijā. Es nezinu, kādas viņam ir attiecības ar Franciju, bet skaidrs, ka izcelsmes valsts viņam ir nozīmīga daļa no identitātes. Bet sportā ir tā pieņemtā tradīcija atskaņot himnas un vicināt karogus. Es saprotu komandas sporta veidus, kur spora organizācijas darbojas valsts ietvaros, un arī sportisti pamatā ir nākuši no tās pašas valsts, bet individuālajos sporta veidos tas ir diezgan abstrakti. Izcelsmes, piederības un mītnes zemes varbūt pilnīgi dažādas, un arī sportista komanda bieži vien ir ļoti starptautiska. Un es nesaku, ka valsts nevar būt daļa no sportista identitātes - rudais īri izcelsmes meksikānis Kanelo ar visu savu mariarči orķestri ir nepārprotams Meksikas bērns, bet arī Mairis Briedis staigāja ietinies Latvijas karogā.

Mēģināju iztēloties, kā es justos, ja es dzīvotu un trenētos kādā citā valstī, un pirms sporta sacensībām man būtu jāklausās šīs valsts himna kā valsts, kuru es pārstāvu. Es saprastu šī pasākuma loģiku, bet Latvijas himna noteikti vairāk reprezentētu manu identitāti. Un ne tik daudz tāpēc, ka es esmu Latvijā piedzimis, jo meklējot kaut kādus formālus iemeslus, tik pat labi varētu atskaņot arī PSRS himnu, ar kuru es noteikti neidentificējos, bet lielākā daļa manas bērnības un pusaudzības ir pagājusi Latvijas himnas pavadījumā. Bet tik pat labi tā varētu būt arī kāda tautasdziesma, vai pat kāda Nirvana dziesma, un man tas nešķistu ļoti absurdi. Noteikti mazāk absurdi, kā kādas svešas valsts himna.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka identitāte ir ļoti individuāla lieta, lai cik ļoti vieni cilvēki nemēģinātu iekastēt citus cilvēku. Un, protams, daudziem ir spēcīga vēlme identitāti vienādot ar patriotismu, kur atkal korelācija tiek jaukta ar kaut ko citu. Man ne pārāk patīk, ka kaut kur ārzemēs ar mani mēģina runāt poliski vai lietuviski (nav bēdīgāka skata, kā cilvēks, kas savu paviršību uzskata par dziļu inteliģenci), bet mani ļoti apbēdinātu, ja kaut kāda Krievija sāktu bumbot Parīzi vai Berlīni.

kā viņš netiek vaļā no akcenta