Draugi

Es jums neizstāstīju sapni, ko redzēju pirms pāris dienām, kad iemigu, klausoties radio1, bet vispār man bja jādodas uz radio piedalīties vienā sarunā, citiem vārdiem sakot, es aizmiegu un redzu, ka esmu iesaistījies, pareizāk sakot, vadu kaut kādu kaujinieku grupējumu, kura uzdevums ir ieņemt Latvijas Radio, kaut kur zemapziņā ir nojauta, ka mēs to darām cēlu mērķu vārdā - lai pārbaudītu drošības dienestu reaģēšanas spēju vai pierādītu, ka tie nekam neder, taču mums ir automāti un maskas, mēs ienākam radio telpās, pirmo paņemam apsargu, tad dodamies pa lielajām kāpnēm augšup, mūsu mērķis ir izdzīt no ēkas visus darbiniekus, bet viņi neko nesaprot, neņem mūs pierē, pretojas, un mums ir dažs labs jānogrūž lejā pa pakāpieniem, gribas izšaut griestos kā filmās, es mazliet uztraucos, jo negribu nevienu savainot, bail arī, ka mani pazīs un teiks: "Ā, Dienasgrāmata, tas tu?!", es visu laiku piekārtoju masku, kas nav nekāda maska, bet vienkārši šalle, ko es aptinu ap muti un nosedzu pieri, beigu beigās misija daudzmaz izdodas, mēs visus esam izdzinuši uz ielas, pēdējo izgrūžam apsargu, kurš no ārpuses piekarina durvīm lielu piekaramo atslēgu un ieslēdz mūs, fak, un te mēs saprotam, ka netiksim ārā, kamēr neieradīsies kaut kāda specvienība Alfa vai Omega un nenošaus mūs visus uz līdzenas vietas.

Tagad, kad es beidzot esmu noskatījies Andor, sāku skatīties Disclaimer. Pirmā sērija šķita diezgan nekāda, bet es nolēmu uzticēties atsauksmēm, un jāsaka, ka atsauksmēm ir taisnība. Varbūt drāma man šķiet mazliet vecmodīga, bet empātija labi ieslēdzas. Manuprāt tā ir laba pazīme, ja tu vari just līdzi pilnīgi unrelatable stāstam. Mazliet neparasts šķiet tas narration, kas pēc situācija pārslēdzas no iekšēja uz ārējo, bet ne sliktā nozīmē, man vienkārši nenāk prātā citi piemēri.

Te izgājšnedēļ uznāca kārtējā ģenealoģijas izpētlēkme, noraku diennakti, lasot baznīcgrāmatas, reģistrus, starpkaru perioda Latvijas pasu datubāzi, nu tādas lietas. Periodika.lv un raduraksti.lv vienu brīdi bija tik daudz vaļā pārlūka lodziņu, ka datora resursi beidzās.

Tagad man ne tikvien igauņu zari ir super apzināti, bet arī baltvācu, un, kā izrādījās, arī īsteno prūšu un šļahtiču combo ir daudz maz skaidri. Te vēlreiz milzu pateicība vectētiņam, no kura esmu mantojusi no rūtiņu burtnīcas izrautu vidus lapu ar pierakstiem un zīmējumu par viņa apzināto personu loku, kas nu ir izrādījies 100% akurāts materiāls.

Tomēr šis ieraksts nav par aizkustinājumu un asaras izsitošo laimes sajūtu, kas izraisās, kad tu piecos no rīta 845.lapā Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes 1856.-1893. gada alfavitā beidzot tiešām ieraugi “Antonia Lechowitsch mit Alexander Iohann Dudat” vai Liezēres pagasta grāmatā atrodi “Minne Iwankaln” dzimšanas faktu 1873.gadā.

Lai pieminētie Antonia un Alexander Iohann būtu varējuši apprecēties, tiem bija jāpārvācas no Prūsijas uz Rīgu (tiešām nezinu, kāpēc), jātiek reizes 3 uzsauktiem gan luterāņu, gan katoļu draudzēs, Alexander bija jāpāriet katoļu kārtā, un tas viss aizņēma 2 gadus. Liela mīlestība, jādomā. Spriežot pēc tā, ka man ir vairāki 1–1.5% ģenētiski relevanti ļaudis piemačoti iekš myHeritage, kuru uzvārds ir Liachiavichus vai Dudat (visi Vācijas resp. bij. Prūsijas pilsoņi), no Mazlietuvas tur masveidā gājuši prom pagarākā laika nogrieznī, un viens - pat ar kājām uz Liepāju, par ko periodikā var atrast kriminālpolicijas ziņu, ka no Lietuvas SSR puses bez atļaujas ienācis Jānis Jāņa (Iohann Iohannovič) dēls Dudats, laikam jau nācis pie brāļa uz Rīgu.

Baznīcgrāmatu saturs raisa vislielākās pārdomas. Tas Rīgā atrodamais dokumentētais tautību mikslis ir vienkārši neticams. Tā kā man tagad nācās palasīt gan katoļu, gan baptistu, gan luterāņu grāmatiņas, nevarēju nepamanīt gan to paralēlo līdzāspastāvēšanu (Vidzemes) zviedru, igauņu, somu; (Kurzemes-Zemgales) poļu, prūšu, baltvāciešu un aškenazi, gadās pa kādam franču vai itāļu uzvārdam, (Latgales) slāvu, krievu vecticībnieku - it kā nodalīto, bet nu laikam jau daudz maz blakus eksistējošo paralēlo realitāšu esību. Rīga ir konkrēta daudznacionāla metropole, kur katram ir savs it kā konkrēts nodarbes veids un niša. Sevišķi ap 1880.-1939. gadu periods ir dikti aktīvs un industriālās revolūcijas dzīts lēcienveida attīstības moments.

Ulmaņlaiku periods ir ļoti bagāts ar informāciju par to, kā cilvēki ir vēlējušies pārsaukties, mainīt uzvārdus, tautības un pilsonības. Gandrīz 100% gadījumu vācu, ebreju un krievu tautību pārstāvji vēlas kļūt par Dzelmēm, Vilkiem, Kārkliņiem vai Mauriņiem.

Kurpretim 2026.gadā, pieaugot dažādās platformās testētajām personu grupām, arvien precīzāk iezīmējas reģionālās atpazīšanas iezīmes un skaidrāk iespējams izprast no kurienes latvieši ir latvieši. Tā piemēram, šī ieraksta autore 6 gadu laika gaitā no ~83% Latvian ir kļuvusi par 67% Latvian, un pārējais ir 10.3% Lietuva/(Prūsija), 4.1% Igaunija, 13% Vācija, 2.6% Greek&Balkan, un pa mazam gabaliņam Finnish, Swedish un Asturian.

Stāstam morāles nav. Pasūtīju arhīva izziņu par vecvectēva un vecvecmammas vācu pasi un valstvāciešu izbraukšanas uz fāterlandi apliecības. Cerams, ka nenoderēs.

Ir tāds "straight man" humora žanrs - absurdu stereotipu kopums par to, kā vīrieši uzvedās dažādās sadzīviskās situācijās. Kaut kāda iemesla dēļ man tos sanāk novērto Stockmann pārtikas notaļā. Vienā reizē džeks savai draudzenei skaidroja, ka viņš kā vīrietis nevarēs ēst kaut kādu produktu, jo tas satur soju. Jaunākajā epizodē kāds cits džeks savai draudzenei stāstīja, ka viņš lietos apsvērto uztra bagātinātaju, kas laikam bija kaut kāds augu izcelsmes pulveris, ja tas saturēs arī kreatīnu. Gaidu to brīdi, kad kāds tajā veikalā meklēs krējumu ar testosteronu.

No noklausītajām sarunām

Divas ļoti jaunas meitenes vilcienā (cik var spriest, studē medicīnu vai varbūt sporta akadēmijā)
- Zini, kas ir dirsā? Fizioloģija!
- Tā, ka DIRSĀ DIRSĀ??

Tālāk nevarēju sadzirdēt, vien to, ka “fizioloģijas” ir divas un uzreiz pēc tam nāk “traumas”.

šajā dienā pirms 20 gadiem:

esmu tavs klimats
mainīgs un pierasts
tu mana stacija
deviņas bākas
mērglāze, reostats
lietus, kas sākas
piepilda septiņsimt
piecdesmit trīs
petri trauciņus
grimstošas kultūras
dīgstus un augļus
noskalo zīmes
ar krītu, kas rakstītas
slimības vēstures
tāfeles miesā
esmu tavs klimats
un zinu, ka taisnību
meteorologi
neteiks pat tiesā

Man nav skaidra kino izrādīšanas ekonomiskā puse, tāpēc katrs Riga IFF ir tāda kā viktorīna, kurā es mēģinu atrast līdzsvaru starp labu kino un ekskluzīvu iespēju. Es ne vienmēr pārdzīvoju, ja es netieku uz kādu izpārdotu seansu, bet ir bēdīgi, ja filma pēc tam neparādās kinoteātru apritē, un interneta plašumi man arī nekādi nepalīdz. Es jau pirms festivāla nojautu, ka man varētu patikt Filipiñana, lai gan vēl nenojautu, kas tieši būs šīs filmas panākuma atslēga.

Būtu grūti šo filmu nosaukt par absurdu komēdiju, bet es nezinu, vai man nāk prātā labs apzīmējums situācijai, kad redzot komiski absurdu situāciju, redzētais šķiet vairāk bēdīgs kā smieklīgs. Šķiet, ka tieši tas filmā tika izdarīts labi, ka paņemot sisuāciju, ko mēs jau racionāli varētu gribēt nosaukt kā absurdu, tā tiek atēlota vēl absurdākā veidā, lai mēs ne tikai saprastu, bet arī sajustu šo absurdumu. Jāsaka gan, ka filma paļaujas arī uz skatītāja diezgan lielu empātiju un izpratni par varas attiecību problēmām. Vairākas sitācijas tajā netika skaidri parādītas un izskaidrotas, bet tu kainda saproti, kas te tikko notika. Bieži vien situācijas kadrējums ļoti uzskatāmi demonstrē to, ko tas atstāj ārpus kadra redzamās daļas. Piemēram, šķita diezgan jocīgi kādu laiku vērot fonu un cilvēkus no jostasvietas uz augšu, lai gan skaidrs, ka faktiskā drāma šobrīd risinās uz zemes, bet šobrīd nav svarīgas paša notikuma detaļas, bet gan tas, kā mēs par to jūtamies.

Bet kā jau minēju, skatītāja empātija un varbūt pat attieksme pret pasauli kopumā te spēlē lomu. Ja kādam šķiet, ka pasaules jau ir gana perfekta vieta, un visi tajā ir saņēmumši pēc nopelniem, šī filma var nespēt aizskart emocionālās stīgas. Man gan šķiet, ka šādiem cilvēkiem vispār iet grūti ar savu emocionālo stīgu sasniegšanu, un drīzāk būtu jāsāk ar savas emocionālās pasaules atkopšanu kādā terapijā. Kaut kas par to, kurš te kurā situācijā ir paēdušais, un ko viņam nav lemts saprast.

Man kaut kad sen, nu jau citā dzīvē, stāstīja par neiespējamību izvairīties no banalitātes, un tad tur bija arī citi vārdi un konteksts. Vajadzēja zināmu laiku, bet domu sapratu, un praktizēju ikdienā. Bet pie šī mēs vēl atgriezīsimies. Tā tomēr ir mana ciba, man tikko bija vārda diena, kad tad, ja ne tagad?

Es varēju šorīt pēc ballītes mājās arī braukt, bet es biju paņēmis līdzi austiņas, un ja ir viena lieta, ko suns man būs iemācījis, ir vairāk pārvietoties ar kājām. Mēs te ballītē pieminējām vienu mūsu ļoti savdabīgos veidos jauko draugu, kurš beidzot ir sapratis, ka tehno, kas viņam patīk, ir house. Tad nu es devos uz savu Apple Music, un ierakstīju "house". Pēc dažām noskipotām dziesmām atradu vienu jauku, un sāku iet. Viņa bija pilna ar tām pašām jau pieminētajām banalitātēm, bet man likās - why not? Jau nākamā dziesma bija tāda, ka es tomēr pārdomāju paļauties uz Apple gaumi. Kaut kā likās, ka šī pastaiga un pilsēta šai rīta stundā ir pelnījusi kaut ko labāku. Kā jau bieži gadās šādās pastaigās, tu saproti, ka patiesībā ir jauki iziet cauri pilsētai šādā laikā, ja tu to dari ne tāpēc, ka tevi kāds pienākums dzen. Un tad tu saproti, ka viss redzētais, again, ir diezgan banāli. Un es varētu kaut ko apcerīgi stāstīt par cilvēkiem, kas pēdējiem spēkiem dodas uz kaut kādu vilcienu, vai kādu "briesmīgo migrantu", kas iespējams dodas uz kaut kādu viņiem vien zināmu vietu vai pasākumu, un ar kaut kādu lapu birsti dzen bumbiņu pa avoteni. I mean, pieaudzis vīrietis, lai iezīmētu bildi, which is even better for purposes of the story. The point - you should try it sometimes if you don't. It's nice. Es domāju pastaigu caur pilsētu jocīgos laikos, nevis house.

Es gan piebildīšu vienu lietu. Es priecātos, and not for myself, ja cilvēkiem nebūtu bail skatīties citu cilvēju sejās ejot pa ielu šādās stundās. Es gan saprotu, statistiski es esmu problēma, bet būtu jauki, ja tā nebūtu.