Draugi

Šodien savilku kopā dažas lietas saistībā ar savām attiecībām ar ēdienu.

Man ir zināms trauma response pret vārdu salikumu "iet paēst". Es neesmu pret jaunu restorānu iemēģināšanu, cik nu esot vegānam tādas iespējas vispār ir, bet es noteikti to nespēšu padarīt par veselu pasākumu. Tam vienmēr būtu jānāk kopā ar iespēju satikt kādu cilvēku, parunāt, apmeklēt pasākumu, vai kaut kur aizbraukt. Un šo sajūtu es esmu dziļi integrējis sevī. Tā visdrīzāk ir arī manis paša autentiskā daļa, jo tanī periodā kad es staigāju pa krogiem, tas arī nebiju īsti es, tāpēc maz ticams, ka šī attieksme būtiski mainīsies, pat ja mazināsies trauksme, un man nebūs iekšējs dvēseles kliedziens - my god, un ko vēl mēs tur darīsim bez ēšanas?

Vēl es nemāku operēt ar tādu jēdzienu kā našķi. Tas visspilgtāk izpaužas brīžos, kad man tiek dots uzdevums "padomāt par našķiem", tādus sameklēt veikalā, rīkojot ballītes, vai apmeklējot ballītes. Vai nu es uzreiz izstājos no šīs rotaļas, vai lūdzu našķu kārotājam būt mazliet specifiskākam. Parasti jauniešu ballītēs ir diezgan daudz čipšu, kas mani turpina iekšēji sajūsmināt, jo čipši ir tāda kā sociālā līme, un tā kā jaunieši actually lieto mazāk alkoholu, es pat teiktu, ka čipši ir jaunais alkohols. Bet viss nav slikti. Man ļoti patīk un es atbalstu, kad cilvēki vēlas būt radoši, un ierodas ar kādu sevis gatavotu našķi. Zaļā mačas rulete būs mans top našķis ļoti ilgā laikā.

Bet noslēdzot šo caurmērā negatīvo vēstījumu, es arī nespļauju virsū ēdienam kā mīlestības valodai. Raffaello var kļūt par aizraujošu Valentīndienas rotaļu, skābmaize ir viena no labākajām lietām, kas ir notikusi mūsu mājsaimniecībā, un vakariņu ballītes mājās ir ļoti jauka lieta. But you kinda put an effort into that, nevis vienkārši apmaini naudu pret ēdienu.

Un runājot pat King Gizzard & The Lizard Wizard - viņi maijā būs Viļņā. Just saying. Ja nu likās, ka jūnijā ir par maz koncertu tepat Rīgā.

Heartworms ir izlaiduši debijas albumu, un pirmā dziesma tajā ir diezgan jocīga. Kas lika atcerēties par laiku, kad mūzikas primārais izplatīšanas veids bija ieraksti. Es pats mēdzu iegādāties kādu plati, taču mani ieinteresēja jautājums, cik svarīgi grupām joprojām ir izdot fiziskus ierakstus, un vai tā nav tikai tāda emocionāla un simboliska vajadzība. Jo albums pēc būtības imitē to, ka tam ir jāsatilpst kādā fiziski ierobežotā datu nesējā, bet faktiski nav nekādu ierobežojumu to visu pielāgot savam radošajam procesam - var izlaist divas dziesmas, var sarakstīt rokoperu, vai King Gizzard & the Lizard Wizard var ierakstīt piecu stundu garu džemu, nevis paziņot, ka tie ir trīs albumi.

Jāsaka, ka YouTube muzikālās minifilmas man tīri labi patīk kā trends. Es tās vērtētu pat augstāk par klasiskajiem mūzikliem, lai gan kaut kādā ziņā tās nav salīdzināmas lietas, jo vēstījuma forma ir pavisam citādāka.

Saistībā ar zināšanām un pseidozināšanām sportā. Es te nesen ģērbtuvēs dzirdēju ģeniālu stāstu. Stāsti ģērbtuvēs vispār visi ir ģeniāli, un ir labs materiāls teju veselai grāmatai, bet šis konkrēti ir par padomju laikiem un pirtīm. Viens džeks stāstīja, kā riteņbraucējiem padomju laikos lika sēdēt pirtī pa trīs, četrām stundām, un uz šo laiku katram tika izdalīta kaut kāda glāze ar kompotu, kas bija vienīgais, ko viņi varēja patērēt. Un es neteiktu, ka padomju sportistiem nebija starptautisku panākumu, bet man ir teorija par to, kāpēc šīs metodes strādāja.

Šobrīd ķermeņa kondicionēšana notik mazliet niansētāk. Mums visiem ir pulsometri, un mēs zinām, ka vēl bez spēka ir jātrenē arī ķermeņa mobilitāte. Case in point, mēs visi zinām, ka ir svarīgi stiepties, un ka regularitāte ir svarīgāka par intensitāti mobilitātes iegūšanai. Nav tā, ka, piemēram, braukšana ar riteni trīs reizes dienā nekondicionēja ķermeni braukšanai ar riteni, bet agrāk nevienam nebija padziļinātu zināšanu par dziļajiem muskuļiem, vai ko tādu. At best no laborotorijām nāca visādi pētījumi ar maziem zīdītājiem, ko varēja izmanto sporta sasniegumu uzlabošanai. Viss pārējais bija - ātrāk, vairāk, stiprāk.

Nu lūk, un mana teorija ir tāda, ka šīs oldskūlīgās metodes strādāja pēc mākslīgā intelekta algoritmu principa, kur atsijāja nepārprotami ģenētiski vājākos, kā arī tos, kuru griba bija nepietiekami spēcīga. Cīņu sportā ir tāda lieta kā "paņemt uz raksturu", kad cilvēks uzvar cīņu, piemēram, ar lauztiem kauliem. Nepārprotami iedarbīga metode, ja tavs pilnīgi funkcionālais pretinieks nav tādā pašā mentālajā līmenī tajā brīdī. Nu lūk, un man šķiet, ka visas tās četru stundu garās pirtis bija ne tik daudz fiziskās spējas uzlabošanai, bet tieši menālā kondicionēšana šādiem "paņemt ar raksturu" brīžiem. Kas, protams, bija diezgan svarīgs faktors, kad visi kolektīvi atsitās pret cilvēka čermeņa fizisko spēju stikla griestiem. Es domāju, ka šobrīd šī faktora nozīme mazinās dēļ tā, ka mēs esam ieguvuši daudz vairāk zināšanu par cilvēka ķermeni, un tāpēc arī treniņi šobrīd tik ļoti atšķirās no tā, kādi tie bija agrāk. Instagramā bija rīls par šo tēmu, kur ir sakombinēti kadri no vecām filmām, kurās džeki cilā akmeņus, un skrien augšā pa kalnu, un to kā šobrīd sporta zālē cilvēki staipa gumijas, un pilda vingrinājumus uz paklājiņiem.

Man laikam gribētos iemācīties par cilvēka ķermeni kaut ko vairāk. Lai gan dažas lietas man problēmas ir sagādājušas arī divdesmit gadus atpakaļ, bet šobrīd man gribētos spēt tās novērst un risināt arī bez iespējas tik līdz speciālistam. Daļēji tam ir sakars ar vecumu, varbūt ne tik daudz ar pašreizējo, bet vairāk ar neizbēgamo, daļēji tam ir sakars ar brūkošo uzticību visām institūcijām. Nav tā, ka es neticu, ka Latvijā ārsti ir spējīgi veikt sirds transplantāciju, bet problēma ir faktā, ka šie ārsti tieši ir aizņemti ar to, ka cīnās par cilvēku dzīvībām, un nenodarbojas ar muskuļu sastiepumiem, vai ko tādu. Mums parastajiem mirstīgajiem visā pārējā laikā ir pieejamas rindas, nekompetence un konservatīvisms. Es pat šajā sarakstā neiekļaušu ezotēriku, kuras dēļ mirst nevakcinēti bērni, vai cilvēki par autoritāti uzskata ārstu, kurš kaut ko bīda par pēcnāves pieredzēm.

Lūk, kāreiz spēja atšķirt ezotēriku no faktiem mani satrauc īpaši. Visvairāk es uzticos abiem saviem treneriem, īpaši jau mūsu mājsaimniecības kopējam trenerim, bet es nevarētu teikt, ka šī vide būtu atbrīvota no ezotērikas. Es respektēju šo cilvēku iegūtās zināšanas, un vēlmi tās turpināt attīstīt, bet visas tās ledus peldes un jocīgās diētas ir tāds bulšits. Vēl bez sekošanas moderniem trendiem, no kuras neviens no mums nav pasargāts, man ir aizdomas, ka abiem treneriem kopīgā autoritāte ir viens treneris, kas ir daudzcīņas olimpietis, kas pats par sevi nav slikti, bet visdrīzāk liecina arī par zināmām robežām savas izpratnes veidošanā. Varbūt man nav taisnība, bet arī tad paliek neatrisinātā problēma, ka es nevaru visās dzīves situācijās paļauties uz šiem diviem cilvēkiem. Man ir jāspēj interpretēt analīžu rezultāti, kaut kādas jocīgas sāpes, kuras vislabāk un bez valodas starpniecības es varu izskaidrot tikai sev, un vispār novērtēt to, uz ko es konkrētajā brīdī esmu vai neesmu spējīgs, un kas man visvairāk būtu vajadzīgs. Un tā nu es nonāku milzīgas informācijas priekšā, kur daļa no tās ir grūti interpretējami fakti labākajā gadījumā, vai ezotērika sliktākajā. Un formāla izglītība mani neinteresē, jo es negrasos kļūt par ārstu, jo pilna pasaule ar labiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties no savām kļūdām pat elementārās lietās, un maizes darbs man jau ir.

Bet tā visa pagaidām ir tāda teoretizēšana par to, kā es tērēšu savu "brīvo laiku", jo man nav citu hobiju un interešu dzīvē. Lai gan pirmo palīdzību noteikti vajadzētu atkārtot. Kā minimums to Anniņu būtu jāmāk elpināt, lai sūdu gadījumā viņu varētu aizgādāt vismaz līdz tam ārstam, kas māk to sirds transplantāciju.

... Reiz Meksikā kādā bārā satikās Tarantīno, Rodrigess un Almadovars. Viņi ilgi dzēra, un kādā brīdī starp krēslu un rītausmu viens no viņiem (neviens neatzīstas - kurš) teica - Veči, kā jūs domājat, ja visas mūsu klišejas samiksētu virtuves kombainā un uztaisītu mūziklu (gribētos jau kā "Čikāgu", bet tik stilīgi nesanāks), vai tauta pavilktos?

Viņi piedzērās un aizmirsa, ko runājuši. Bet Odijārs, kurš tikām sēdēja pie blakus galdiņa, bija jau pierakstījis.

Man ir zināma vājība pret vokāliem duetiem, domāju, ka ne man vienam, bet ne pārāk bieži es ar tādiem esmu saskāries elektronikā. Vārdi šai, sauksim to par dziesmu, ir diezgan askētiski, bet šeit primāri ir noskaņa. Kam patīk Mumford & Sons, tas drošvien arī zina, kas ir Winston Marshall, bet tas laikam šeit nav galvenais.

https://www.youtube.com/watch?v=v2vXMI6Xj-g

( ... )

Tā vietā, lai atkal vārītos par visumu un cilvēku jocīgo dabu, dažas piezīmes par Viļņu.

Nothing but Thieves noteikti ir grupa, uz kuras koncertiem iet atkal un atkal. Viņu daiļrade spēj deliverot spektrā no liriskām balādēm līdz roķīgiem blāstiem, un grupas cilvēcība nespēj atstāt vienaldzīgu. Vismaz tos cilvēkus zālē, kas vēl ir pie cilvēcīgas samaņas. Es gan neteiktu, ka Compensa koncertzāle ir pati labākā vieta koncertiem, bet ir ok. Mēs vismaz Bolt Drive dabūjām gan uz konecertzāli, gan atpakaļ uz centru. Šaubos, ka Rīgā pēc kāda koncerta varētu dabūt transportu tik vienkārši.

Bolt Drive vispār tika izmantos drusku vairāk, kā būtu pieklājīgi, taču Lietuvas galvaspilsētas ziemas ir drusku skarbākas, un pārvarot smieklīgus attālumus ar auto, no pēdējām 15 minūtēm Viļņā ir iespējams izspiest vēl mazliet vairāk. Vēl Bolt Drive mūs izglāba no palikšanas bez vakariņām, jo izkāpjot no vilciena, un ar auto aizbraucot uz pēdējo atvērto vegānvietu, mūs tur pabaroja, neskatoties uz to, ka virtuve bija "slēgta" jau septiņas minūtes.

Un iespēja nokļūt Viļņā ar vilcienu ir ļoti jauka opcija. Būtu, protams, jauki, ja vilciens kursētu mazliet biežāk, vai vismaz mazliet citos laikos, bet tas tomēr ir labāk kā nekas. Lux Express vietas pie galdiņiem ir fine, bet jāsaka, ka vilciens tomēr mazās detaļās ir jaukāka pieredze, un Lux Express ar laiku ir palicis mazliet sliktāks kā pirms desmit un vairāk gadiem, kad man regulāri sanāca braukt uz Tallinu.

Par vegāniem draudzīgām vietām runājot, RoseHip Vegan Bistro joprojām eksistē, joprojām ir lieliski, un bija vienīgais glābiņš ne tikai ierodoties Viļņā, bet arī deliveroja brokastis, kad svētdien pirms došanās mājās divas citas brokastu vietas bija pilnas.

Savukārt brokastu vietas, kurās izdevās dabūt brīvu galdiņu, bija Pirmas Blynas. Tā varbūt nav pati glamūrīgākā vieta brančiem ar mimozām, bet kad tu pēdējo reizi esi ēdis savu brokastu milzu pankūku baznīcā? Un cik bieži tu no vegāna varētu dzirdēt, ka šis humuss (tas, kas ēdiens, ne mēslojums) ir kaut kā īpaši garšīgs? Un cik bieži tu vari arī sajusties labi par to, ka tu ne tikai esi bijis foršās brokastīs, bet arī atbalstījis kādu sociāli svarīgu iniciatīvu? Šo visu delivero Pirmas Blynas. Otro kafiju gan mēs gājām izdzert vietējā kafijas tīklā. And yet, neskatoties uz kāda ieteikumiem par "labāko kafiju Viļņā", man RoseHip kafija patika labāk kā vietājā kafijas tīklā.

Joprojām ir MO muzejs, lai gan es tur biju pirmo reizi. Joprjām ir Halės tirgus, kur varēja dabūt empanadas ar seitanu, un visas pārējās vegānu un nevegānu izvirtības. Ja Depešu kafijai nebūtu tik generic nosaukumi un iepakojumi, varbūt mēs kaut ko nopirktu dāvanā kādam Depeche Mode fanam. Savukārt ja man būtu līdzi kādi labāki ēdiena trauciņi, es drošvien Rīgā ierastos ar kādiem korejiešu marinējumiem. Joprojām ir vaļā un nav mainījies arī Dėvėti bārs. Pēc koncerta man gribējās iedzert tieši vienu garšīgu alu nepretenciozā atmosfērā, un mēs tur nebūt nebijām pēdējie apmeklētāji. Kokteiļus (alkoholiskus) ar saldējumu varēs mēģināt nākamajā Viļņas apmeklējuma reizē.

Šo jau gandrīz var uzskatīt par reklāmu, bet ja kādam interesē naktsmītnes askētiskā, bet ļoti stilīgā un tīrā studio tipa pagrabiņā, kas atrodas uzreiz aiz pilsētas mūriem, un netālu no stacijas un tā paša tirgus, tad Milda ir superhost, kas attālināti un profesionāli tevi izmitinās. Noteikti ir būts jaukākās vietās, bet reti kad sanāk izbaudīt komfortu tajā līmenī, kas ne milimetru nepārsniedz tavas nedēļas nogales pieticīgās vajadzības. Mēs vēl, protams, varējām mēģināt izmasgāt koncertā ar alu aplieto hūdiju, tad tas būtu vēl drusku tuvāk perfektam match.

Atvēru šodien internetā rakstu spāniski un sāku lasīt. Saprotu vairāk par trešdaļu, kas nepietiekami, bet interesanti, kā šāda spēja varēja pasīvi attīstīties? Saskaros ar spāņu valodu gandrīz tikai mūzikā, dziesmu vārdos, ko nesaprotu, bet dziedu līdz. Raksts bija par mūziku, varbūt tāpēc.

Pamanīju nesen, ka vairs nevaru iestampāt puskilo gaļas vienā ēdienreizē. Dārzeņiem vietas nepietiek. Nez, tas ar vecumu saistīts? Kā arī dažreiz ar vienu ēdienreizi visai dienai pietiek.

pērnajā ceturtdienā nokrašoju mammas pēļos (tik sen nebiju palikusi tā vnk pie mammas pa nakti, turklāt vēl slima bērna statusā), sadzēros māsīcas aptiecnieķes brīnumpulverīšus un piektdien laidos vien rīgās un tālāk stokholmās uz telpu orientācijām. ar gudru ziņu termometru līdzi neņēmu.
stokh ir absolūtu lieliska transporta sistēma, sistēmas aplikācija, viss ērti, tīri, smuki, saprotami. un pilsēta (mūsu redzētās nelielās daļas) tāpat
man ir no tiesas žēl, ka viņu imigrācijas politika ir atdūrusies tajā dubļu žļurgā, kur tā šobrīd ir. mums sacensības notika trīs dažādās skolās, otrdienas erebrū ziņas liek noskurināties

bet orient, tātad. dzīvojām 12 min gājiena attālumā no galvenās pasākuma ēkas - midsommerkrassen ģimnāzijas. saulainā un dzestrā sestdienas rītā, ar kādiem 5 grādiem mīnusā, devāmies turp. drīz ievērojAm, ka pretī skrien sportisti, plānajos, īsajos sporta tērpos ar kedām pie rokas. izrādās, grūtajām elefantu grupām (arī mēs elefanti, obv) pirmās dienas starts citā skolā, uz kuru visi diebj labas 10 min telpām piemērotā apģērbā, tik ar pārvelkamām tupelītēm pie rokas. zviedriem tas tāds nieks vien, rādās. mēs gājām savās ziemas jakās, kapucēs un dūraiņos, mēs vēl neesam tajos tēraudos.
pirmo reizi piedalījos sacensībās, kur katram tiek iedots konktrēts starta laiks, noteiktajā minūtē jābūt starta koridorā, starta poga pašam vispār nav jāspiež. izrādās, tā ir ierasta orient sacensību prakse, bet nu es uz tādām nebraucu nekad. stāvu savā koridorā, bik tirinos, jauna, smaidīga organizatoru meitene man kaut ko nosaka, nesaprotu, palūdzu, lai atkārto, viņa samulst, bet beigās tomēr nosaka vēlreiz - just have a fun. un es tā arī darīju. lēnām prātīgi no katra punkta uz nākamo, pārbaudu, vai tur tiešām varēs tikt, baigi nenesos un kaklu nelaužu. uz distances otro pusi tomēr ieķeru azartu un izdaru vienu kļūdu, par laimi to samērā nesāpīgi varēja labot, pazaudēju kādu nepilnu minūti.
stokh ir tātad pasaulē vērienīgākā telpu orient, visvairāk dalībnieku, no 16 valstīm šogad, un slavena ar savām sarežģītajām distancēm. pirms braukšanas papētīju iepriekšējo gadu kartes, oboi, dažas distances man prasīja stundu pie datora vien.
ieskatam pirmās dienas sarežģītākā punkta distance. lai nokļūtu no 2. punkta 3. stāvā uz 3. punktu 5. stāvā bija jādara šis - G trepes uz 2. stāvu, garām M, K kāpnēm uz L, L kāpnēs ārējā zona uz 3. stāvu, tālāk pa J kāpnēm uz 6. stāvu, taisnvirziena krustojumā uz B kāpņu iekšējo zonu, pa to uz 5. stāvu un tad caur telpu labirintiem jau klāt esam.
finišēju 30 minūtēs, pie finiša/starta zonas satieku elīnu, ko zināju pēc skata un vārda, bet rīgās nekad nebijām runājušās. viņa uzreiz mani uzrunā - nu, ka gāja, kā bija. saku, ka viegli! elīna mazliet nobrīnās, jo citi finišētāji sūkstījušies, cik sarežģīta distance, kādi gļuki un tā. elīna tajā dienā noskrēja kā trešā, nākamajā kā otrā un kopvērtējumā ieguva absolūti pārliecinošu pirmo vietu mūsu tantar grupā.
savukārt es pilnīgi negaidīti pirmajā dienā biju iefanojusi 5. vietā, nieka 3 sekundes aiz ceturtās.
starta grupas bija visas dienas garumā, sākot no 10 līdz pat 15, un kas mūs ļoti pārsteidza - nevienam neņēma nost karti pēc finiša, kā tas notiek pie mums. tātad teorētiski jebkurš var saviem vēlāk startējošiem biedriem parādīt karti, bet acīmredzot zviedru mentalitāte pat nepieļauj šādas šmaukšanās iespēju. ļoti labs sabiedrību raksturojošs elements.
svētdien distance bija sadalīta pa divām blakus esošām skolām, vispirms atkal pārsimts metrus pa āru uz otro skolu, tad pa to diezgan daudz bizojamā, ne pārāk grūti, drīzāk čakarīgi veicamas distances un visu laiku liekas, ka vnk neieraugi īsāku ceļu, kas atkal traucē, jo tērē laiku šaubās un domāšanā.
pa vidu distancei bija jāskrien tie paši pārsimts metri atpakaļ uz galveno ēku, man ka neskrējējam tas likās ļoti netaisni, bet pati absolūti vainīga, hh. lielā skola bija konfekte. sarežģīti, domājami, labi paslēpti īsceļi, viena kļūda un esi iepēries vietā, no kuras ārā lai tiktu, atkal 2 stāvi un 3 perimetri jāapskrien. man par laimi tā negadījās, bet samulsuma brīdis bija (lasi, minūti bolies kartē un nesaproti, ko tagad iesākt), uz grūtāko punktu ceļu atradu, bet ne īsāko, diemžēl. pārējais viss bija raiti un finišā 12. vieta.
toties kopvērtējumā saglabāju savu 5. vieto un nenormāli ar sevi lepojos, lūk :)

nezkāpēc es joprojām neesmu atdraugojusies no a. hermaņa ig (nekur citur es viņu nelietoju). kā domājat, cik ilgi vēl, līdz viņš paziņos, ka arī iebrukums ukrainā tomēr ir viena laba, pamatota štelle?

lai arī es to piedzīvoju jau kuro tur četrdesmito reizi, joprojām neviltots pārsteigums - piecos vēl gaišs!

teicami par "likteņa ironiju", un vispār lieliska ideja esošam un pamatīgi slavenam krievu kinorežisoram preparēt klasiku no sava skata punkta

Dienišķais jautājums lika padomāt par to, cik seksa pozitīvu vai negatīvu mantojumu man ir atstājusi ģimene. Nācās secināt, ka šis mantojums tur dziļumā joprojām mājo. Tās nav kaut kādas praktiskas lietas, ko vēlāk iemācīja pati dzīve, bet tādas ļoti fundamentālas attieksmes lietas. Tādas īstas sarunas par seksu ar maniem vecākiem man nav bijis, ne par puķītēm un bitītēm, ne par to, ka būtu svarīgi lietot prezervatīvus. Es nezinu, vai postpadomju telpā vispār eksistēja seksa pozitīvie vecāki, kādus rāda komēdijās, bet es piedzīvoju to versiju, kur tev iedod slaveno Zīlītes numuru, un tad jau pats tālātk saliksi divi plus divi. Tagad pieaugušā vecumā man jāsecina, ka bija diezgan absurdi vēlāk pusaudzim veltīt piezīmes par to, lai viņš netīšām netiek pie bērniem, ja maniem vecākiem pēc fakta nebija nekādu priekšstatu par to, ko tad es īsti zinu par seksu, bet balstīt to visu pieņēmumā, ka kaut kāda abstrakta sabiedrība ar šo jautājumu ir tikusi galā. Jāsaka gan, ka toreiz vēl nebija noslāņojies konservatīvo idiotu slānis, tāpēc skolās tiešām bija veselības mācība, un sabiedrība kaut kā tomēr audzināja tos jauniešus. Arī MTV mums iemācīja, ka narkotikas un sekss bez Durex prezervatīva ir ceļš uz pāragru nāvi. Bet ģimenē sekss tika pieminēts galvenokārt tādos kontekstos kā citu cilvēku "maukošanās", vai arī bažās par to, vai sencis nav "pisies apkārt". Tāds nu tas mantojums.

Bet tagad es iedomājos, kā to mantojumu varētu izbakstīt no zemapziņas ārā. Nav tā, ka viņš man ļoti traucē, jo pāri tam ir pārklātas vairākas kārtas ar racionalitāti un pieredzi. Es pat pieņemu, ka uz vispārējā fona man vispār vajadzētu paturēt muti ciet par šo tēmu. Bet tagad, kad pēc terapijas absolvēšanas es zinu, kā ir dzīvot ar tukšiem kambariem, kurus tu vari iekārtot pēc savas patikas, es mēģinu iztēloties, ja es izravētu arī šo mantojumu. Nav slikti būt racionālam dzīvniekam, un tas palīdz piesegt visādus tavas personības trūkumus, bet līdzīgi kā strīdā ar muļķi internetā, ar racionāliem argumentiem nav iespējams mainīt fundamentālas pārliecības. Es tagad absolūti saprotu savu šrinku, kas teica, lai es beidzu visu racionalizēt, un dodu atļauju sev just un būt, un kopīgiem spēkiem mums ir izdevies mainīt fundamentālas lietas. Bet redz, tās ir bijušas vispārcilvēcīgas lietas, kuras izdevies fundamentāli atbrīvot no veciem un nevienam vairs nevajadzīgiem priekšstatiem. Teorētiski es pieņemu, ka ir kāds speciālists, kas varētu to pašu izdarīt arī ar seksualitāti. Es nezinu, vai tādu iespējams atrast, vai vispār tādu vajag atrast, but it made me curious.

Es kaut kā šo filmu biju atlicis malā kā "erotiski pielādētu", un kaut kas par threesome. I don't kink shame, bet mani kaut kā neinteresē skatīties hot video saturu vienam pašam, un man šķita, ka mani filma garlaikos. Nosacīti viņa piepildīja manas bažas, un tur pat īsti nebja... visa apsolītā. Bet vakar noskatījos kaut kādu random YouTube video par pagājušā gada labākajām filmām, un šī filma atkal tika pieminēta. Gāju apskatīties, vai viņa joprojām ir manā vačlistē, un, dēm, cik daudz zvaigznes mani letterboxd virtuālie draugi ir tai salikuši.

Nesapratu haipu, bet neskatoties uz to, filma tomēr aizķēra vārīgās vietās. Teniss var būt laba un vienkārša metafora kam vien vēlies, vai tās būtu nepiepildītas alkas pēc naudas, ģimenes, kaut kādiem abstraktiem un nereālistiskiem priekšstatiem par mīlestību, you name it. Un tad tu ar savām alkām būt pieņemtam, esi kādam instruments šo mērķu sasniegšanai. Is it toxic enough? Šovasar man mašīnā diezgan bieži skanēja viens muzikāli jauks gabals, kur uz riņķi tika skandēta frāze "you are enough". Un lai gan man šī frāze liekas ārkārtīgi klišejiska, man izstāstīja stāstu par cilvēku, kurš kādā jogā apraudājās dēļ šīs frāzes. Neskatoties uz banalitāti, alkās būt pieņemtam ir tomēr ļoti liels spēks, pat ja tas slēpjas tajā, ka tevi spēj noturēt delūziju varā.

Vēl es iedomājos par to, ka cilvēkiem ir ļoti liela nosliece vēlēties nodarīt sāpes tiem cilvēkiem, kuri mums vienā vai otrā veidā ir svarīgi. Pat ja mums reizēm kaut kādu dīvainu emociju uzplūdā ienāk prātā vēlme, piemēram, saskrāpēt kādu mašīnu, mums tāpēc nerodas vēlme arī sameklēt random mašīnas īpašnieku, un viņam austiņā iečukstēt, ka tu to izdarīji. Turpretī vēlme kaut ko nodarīt vistrāpīgākā brīdī kādam ko tu pazīsti ir tāds endorfīnu, adrenalīna, es pat nezinu kāds būsts, bet tāds, kas spēj panākt, ka viss tavs ķermeņa apmatojums saceļas stāvus.

Bet ļoti laba lieta par šo filmu, ko es esmu palaidis garām, ir tā, ka Reznors ar Rossu ir bijuši filmas saundreka autori. Tā match ball dziesma likās tik pazīstama un tik laba. Varbūt es viņu jau biju dzirdējis, tikai nezināju, ka šie džeki tagad dara tādu mūziku.

Nylon es zinu, bet kā iztulkot to Padded - gan nē.

Salgales pagasta iedzīvotāji protestē pret krematorijas celtniecību.
Slovēnijas valdība apņemas atbrīvot vistas.

Cik skalā no 1 līdz ADHD būtu tas, ja krāmējot somu, es uz maisiņiem sāktu rakstīt, kam tur ir jābūt iekšā? Piemēram, viens maisiņš ir domāts dušas dvielim un šampūnam, bet citā ir jābūt saitēm, pulsometram, matu gumijai un pulkstenim. Es neesmu baigi izklaidīgs, bet nav tā, ka par šādām lietām gribās iespringt, un kaut ko nepaņemt ir diezgan besīgi. Ja tie, piemēram, ir šorti, tad mazliet vairāk kā vienkārši besīgi.