Draugi

man šķita, ka mašīnas rīta skrāpēšanas no ledus un sniega sezona jau ir beigusies

baseinos pamanīju savu bijušo klasesbiedru, par laimi, viņš drīz devās prom, bet man ir skaidrs, ka uz skolas salidojumu jūnijā neiešu. joprojām pārāk trigerējoši, lai arī dažus biedrus gribētos satikt

šodiena tomēr nav labāka. varbūt rīt
ļoti slikti/maz guļu
es arī nevarēju atcerēties dušā, vai tikko nomazgāju dibenu. drošības labad mazgāju vēlreiz
bet dušā nokrita skuveklis, galviņa kaut kur pašķīda un viss, nav. man ir diezgan neaizkrāmēta vannasistaba, baigi nav, kur iemakarēties

no rīta feisbukā iepriecināja kopīraits jaunākās paaudzes klitorālo masturbatoru reklāmā ar devīzi "Šitie reāli sūkā!"

Nesaistīti - šodien pirmo reizi izmazgāju suni. Drīz būs trīs gadi pagājuši, bet es nekad to nebiju darījis, jo kad pienāk tas brīdis, kad tas suns obligāti ir jāmazgā, es neesmu tajā emocionālajā stāvoklī, lai darītu to pirmo reizi. Un tas neskatoties, ka mēs kopā esam darījuši visādu sūdu.

Pirmo reizi biju uz suņa bērēm. Jāsaka, ka protokols šādiem gadījumiem man nav skaidrs - vai vajag puķes, kas tur notiks, kā ģērbties. Es nesaku, ka šīm lietām nav nozīmes. Es būtu gatavs izkauties, ja kāds apgalvotu, ka dzīvnieks neko tādu nav pelnījis atšķirībā no cilvēka. Jā kāds to teiktu par svešu dzīvnieku, protams. Bet tas drusku parāda arī to, ka visādas iesūnojušas tradīcijas mūs sagatavo šādām tradīcijām. No otras puses - daži šīm lietām nepamatoti pieķeras tik ļoti, ka ir gatavi citus nosodīt par atkāpēm no šīs iedomātās pareizības. Es atceros savu pusaudža dumpošanos pret bēru mielastiem. Vecmāmiņas bēres jau atkal pierādīja manu pointu. Lai vai kā, katram ir sava sajūta par to, kā atvadīties no sava drauga. Emociju ir tik daudz, un iekšā sēras cīnās ar jaunās normālības pieņemšanu. Gribās saglabāt piemiņu, bet gribās arī bedrē atstāt visas lietas, kurām bija nozīme tikai esot kopā. Gribās iedot līdzi mīļas lietas, un atbrīvot no šīs pasaules važām. Es arvien vairāk novērtēju tās gadskārtējās liesmas, kurās sadeg sāpes, noliegums un atmiņas, kuras neļauj mums virzīties uz priekšu. Daudzi steidzas nodedzināt tiltus pārāk ātri, citi pārāk ilgi pieķeras lietām, kurām vairs nav nozīmes, bet es arvien vairāk saredzu jēgu atbrīvoties no lietām šajās liesmās. Katra šāda nelaime rada vēlmi palīdzēt cilvēkam atrast šis liesmas tad, kad pienāk pareizais laiks.

Doechii "Anxiety" nav īsti Gotye kaverversija, bet pēc manas saprašanas, tas nav arī gadījums, kad tiek izmantots kādas dziesmas sampls. Un nav jau tā, ka paša Gotye dziesmas pamatā nebūtu vēl citas melodijas. Piemēram, šīs.

https://www.youtube.com/watch?v=MSDl8w3wR2E

https://www.youtube.com/watch?v=MR5XSOdjKMA

skatos līnenas skaistumkaralieni, liepājas viesizrāde, droši vien neziniet, tur kaut kādi īrijas lauki, drausmīgi nolaista māja, traka māte pretīgā naktskreklā, pusizkritušiem matiem, applaucētu roku, lej čuras izlietnē, meita gudra, kustību traucējumi, no visas sirds nīst māti, kas piesējusi viņu nolemtajai vientulībai.

ik pa laikam zālē uzvirmo sastāvējusi, vecu, ne pārāk koptu māju vai cilvēku smaka. un tad man blakus sēdētāja cēliena vidū atver rokas somiņu, izņem blašķīti un trīs reizes iedzer

lustra, priekškars un

——-
grūti skatāma, bet spēcīga izrāde.
kas tā pēdējā dziesma? šausmīgi dzirdēta, īriete (imo)

Too soon?

https://www.youtube.com/watch?v=egemoVK0IKY

Būvēt tempļus ir kruta, bet man šķiet, ka es izdomāju workšopu Burnam, ko es varētu novadīt.

Iegāju Facebook paskatīties, kas šodien pilsētā pa dienu notiek, un ieraudzīju divus pasākumus Āgenskalna tirgūt - krāminieku un garās brokastis ar austerēm un bablī.

Es saprotu, ka krāminieks nav nekāda nabadzības pazīme, un tomēr blakus šie divi eventi izskatās drusku komiski. Vecu piekaramo atslēgu tirgotāji jau nu noteikti neies dzer bablī. Lai gan tas būtu diezgan kruta, ja Āgenskalna komūna būti tik ļoti integrējusies savā starpā, ka vietējais vidusslānis tusētu kopā ar vietējiem šķūnīšu īpašniekiem, un uzsauktu viņiem kokteiļus saulainā svētdienas pēcpusdienā. Āgenskalns tad varētu pasludināt neatkarību no Rīgas Domes, un Vilnis tur neko nevarētu padarīt.

Skyforger koncerts Arēnā. Tas, ka viņi spēj piepildīt Arēnu - good for them. Neskatoties uz viņu problemātiku kultūrkaru kontekstā, es pat labprāt aizietu uz viņu koncertu. Bet, fakin, Arēnā! Kur palikusi visa romantika, par ko Joņevs rakstīja?

Vēl bez "sexy lamp" viesiem, SNL mēdz hostot komiķi, kas, citējot Īlonu, atkal mēģina legalizēt komēdiju, un viņiem bieži ir joki par to, ka par kaut ko laikam nevajadzēja jokot. Tas parasti iezīmē to, ka lielāko daļu skeču nāksies pārtīt. Viena no šādām epizodēm bija nesenā ar Shane Gillis. Lai arī kas viņš tāds būtu. Bet tur bija skečs, kurš neskatoties uz savu bezgaumību bija neslikta metafora jaunajai pasaules kārtībai. Visu skeču es neredzēju, bet tā galvenā doma bija tāda, ka kādas sievietes ex ierodas viņas kāzās, un mēģina izmantot vienu handjob kuponu, ko sieviete viņam ir uzdāvinājusi laikā, kad viņi bija kopā.

Valstu savstarpējās attiecības kaut kādā mērā imitē cilvēku attiecības. Ir kaut kādi starptautiski līgumi, kas tiek parakstīti svinīgos apstākļos, un visas iesaistītās puses cer, ka šīs attiecības būs mūžīgas. Dažas laulības tiek slēgtas apstākļos, kur visiem apkārtējiem ir skaidrs, ka šīs attiecības nav ilgstspējīgas. Kaut kādā mērā Parīzes līgumi par klimata mērķiem bija šāda laulība. Ir laulības, kas kopumā ir stabilas, neskatoties uz to, ka kāds no partneriem nav perfekti uzticībs, bet tās spēj izturēt krīzes situāciju. Līdz brīdim, kad kāds partneris vairs negrib uzturēt šīs attiecības, un kāds cits iespējams šīm attiecībām ir ziedojis kaut ko par daudz, un ir neizpratnē par šādu negodīgu situāciju. Varbūt pat abi jūtas nenovērtēti, jo viens ir vairāk rūpējies par sadzīvi, bet otrs ir būvējis publisku karjeru, un apgādājis savienību ar resursiem. Nu lūk, apelēšana pie NATO 5. panta šobrīd izskatās pēc handjob kupona. Un es te nedomāju, ka visi starptautiskie līgumi ir bulšits, bet mēs taču redzam, ka mūsu partneris šobrīd jau atrodas pie altāra ar kādu citu. Mēs neesam pozīcijā, lai sagaidītu no viņa hadjob.

Turpinot paralēles ar attiecībām, manuprāt ārpolitikai jābūt mazliet pragmatiskākai. Tai joprojām ir jābalstās uz savstarpējo uzticību, jo pie mums neieradīsies starpplanētu policija, lai nodrošinātu starptautisko tiesas spriedumu izpildi, bet akls naivums vienmēr novedīs mūs zaudētāju pozīcijā. Īpaši ja mums ar kādu nav kopēju bērnu par ko rūpēties, mums jābūt gataviem pieņemt realitāti, un veidot vai attīstīt citas attiecības. Starptautiskā līmenī viss varbūt nenotiek akurāt tik strauji kā cilvēku dzīvēs, bet paskatāmies kaut vai uz to pašu Vāciju. Divu pasaules karu antagonists tagad ir liberālo vērtību un demokrātijas centrs Eiropā. Lai gan jāsaka, ka pēdējie vēlēšanu razultāti liek iespringt, jo kad runa ir par transportu un nacismu, mēs no vāciešiem varam gaidīt tikai to kvalitatīvāko. Vai Krievija - vai mēs vēl atceramies, ka pastāvēja iespēja, ka Krievija varēja kļūt par NATO dalībvalsti? Vienvārdsakot, mums noteikti vajadzētu būt daļai no kaut kā liela, lai jebkurš viens baidītos ar šo gang kašķēties, bet būtu arī svarīgi, lai šī gang kodols būtu stabils, neskatoties uz to, kādi personāži tam pievienojas, vai to pamet.

no noklausītām sarunām:

Kādā pasākumā divi skolas vecuma jaunieši: "Pagājušoreiz te bija visa Prāta Vētra. Pilnā sastāvā. Es viņus labi pazīstu. No Engures. Tur gan vairāk Roga, man ar viņu, nu, tā, ne pārāk. Bet galvenais viņiem ir... nu, galvenais... vokālists ar to saldo balsi... (ātri ieguglē telefonā) Reinis Kaupers!"
Viņš viņai uz ielas ar sunīti: "Piecdesmit? Piecdesmit?!!! Es dvieļus uz septiņdesmit mazgāju!"
Velosipēdists koši oranžā apspīlētā tērpā un spoguļsaulesbrillēs, šķērsojot pāreju pie sarkanās gaismas, stāsta līdzās skrienošajam mazāk košās drēbēs, bet arī spogulenēs: "Es, kad krītu, zin, ko es daru?" (tālāk nedzirdu, jo gaidu iedegamies zaļo)
Viņš un viņa skrien līdzās, viņa saka krieviski: "Ņemot vērā, Koļa, ka tava dzīve jau ir sabeigta, nu, ko es tev varu dot?" (man šķiet, ka turpinājumā viņa teica "Ja nu vienīgi seksu", bet neesmu drošs, jo biju jau pabraucis garām uz riteņa un nesadūšojos piebremzēt, lai noklausītos līdz galam)

Pamanīju sludinājumu, kurā tiek tirgota šī grāmata. Viena no bērnības traumām - tā jebkurā brīdī spēja uzdzīt pusaudžu depresiju, atšķirot un izlasot pāris rindkopas ar jautru rotaļu un saviesīgu izklaižu aprakstiem (paredzēta pieaugušo auditorijai)

Es tikko uzzināju, cik Brutālists ir garš. Eksistē ļoti labas īsfilmas. Cik labai ir jābūt filmai, lai cilvēki dotos to skatīties pamperos? Jo ja pa vidu var atrast laiku, kad aiziet uz tualeti, varu derēt, ka kaut ko no tās filmas bija iespējams arī izgriezt.

Uz šīs nots, varbūt beidzot jānoskatās The Irishman.

ko es šodien darīju. strīdējos ar chatgpt, jo duraks nemāk rēķināt, turklāt. ar stundas atstarpi uz pilnīgi to pašu jautājumu (pārkopēju no pirmā) iedeva nozīmīgi citu rezultātu. es viņam teicu, nu camõn!

klau, bet man jautājums. piemēram, līgumus cilvēki dod pārskatīt, sastādīt utt. kādā formātā tas notiek? iesniedz worda failu? vai iekopē visu 10 lappušu tekstu jautājuma lodziņā?

No interneta dzīlēm: "Cik zīmīgi, ka vienīgā latviešu filma, kura saņēmusi "Oskaru", ir tā, kurā neviens nepasaka ne vārda."

Es labprāt gribētu audzēt kādus nebūt tomātus art nouveau tipa siltumnīcā. Tas gan būtu diezgan pretenciozi. Bet vēl vairāk par pretenciozi, tas laikam būtu lekt nedaudz augstāk par savu pakaļu. Un tas vienmēr izskatīsies smieklīgi, vai tas būtu braukt ar BMW X, vai dzert kādus ārkārtīgi glaunus vīnus ārpus sava budžeta. Man ir par vēlu mēģināt kļūt par arhitektu, vai strādāt kādā muzejā, tāpēc laikam esot pilnīgi godīgam pret sevi, visjēdzīgāk ir tiekties pēc kaut kā moderna, ko es reālistiski varbūt kādreiz varētu atļauties, un mēģināt atrast estētiku tanī. Art nouveau tomēr bija paredzēts upper middle class toreiz, un pieejamāks mūsdienās nav kļuvis. Ar to es gribēju teikt, ka ir zināma elegance mēģināt būt labākai sevis versijai reālo iespēju robežās, nevis vienmēr sapņot par nesasniedzamo uz šodienas rēķina.

Atšķirībā no kino, teātris mani pārāk neaizrauj. Ir ok, bet es baigi neraujos sekot visām aktuālajām izrādēm, kur nu vēl straglot par ātri pazūdošām biļetēm. Dzīve Dailes teātra tuvumā priekšstatu, protams, arī neuzlabo. Bet Kvadrifona izrāde par to, kas cilvēkiem riebjas, šķita atsvaidzinoši laikmetīga un nevajadzīgi nesamākslota. Nekādu mirušu Ļeņinu vai mītisku impēriju ķēniņu. Bet arī ne gluži tā, ka vienkārši smieklīga etīde, vai jaunieši, kas netīšām uzspridzina ebreju aizkrāsnē.