Galda kāja

Un es vēl joprojām nevaru rimties un izsāpēt to sāpi. Un nevaru saprast, vai tas derdzīgais patoss dzimtsarakstu nodaļā ir vajadzīgs, lai
a.) Atsauktu atmiņā pazemojošākās 9.klases izlaiduma atmiņas
b.) Saraudinātu vecmammas
c.) Papildinātu āriju elkšņu honorārus
d.) Kas gan vēl???

Īstā reizē un mērenā daudzumā lietots alkohols ir noteikti labdabīgs iekšķīgi lietojams derivāts ar teicamu fortificējošu un komfortējošu ietekmi. /A.Eglītis/

Viens no maniem mazajiem latvieša sapņiem (gandrīz nākamais aiz Odzienas pils nopirkšanas) ir sastādīt Eglīša daiļleksikas un jēdzienu skaidrojošo vārdnīcu.

Politiski depresētais. Tas, par ko cilvēks kļūst, klausoties uzrunas pie Brīvības pieminekļa.

Vai tad Latvija jau nav iztērējusi savu saulaino dienu gada limitu??? Atstājiet, lūdzu, kaut ko arī augustam, ja tāds pienāks, protams.

Manai dienai ir divas daļas. Pirmā ir trulā daļa, otrā - izvēles. Tomēr trulā daļa ne vienmēr izslēdz raibus secinājumus par mūsu pasaulē, bet visvairāk jau informatīvajā telpā notiekošo. Kādu laiku savas dienas izvēles daļā esmu uzsēdusies uz Dostojevska apgūšanas. Sākumā Idiots, tagad - Brāļi Karamazovi. Bet ko gan pauž šie daiļdarbi tematiskās līnijās? Ne vairāk ne mazāk - krievu muižniecības dīkdienības izraisītas ikdieniškas un psiholoģiska rakstura problēmas ar noslieci uz drāmatizēšanu. Ar ko gan atšķiras realitātes šovs дом 2? Lielos vilcienos - ne ar ko. Tātad, kameras priekšā sēž ar slāviskiem vaibstiem apdāvināti subjekti (atlasē ņemtas vērā viņu teicamās prasmes konfliktu eskalēšanā), nedara neko, mēģina ierobežotā cilvēku lokā atrast savu tjipa mīlestību, kas filmēšanas laikā jau tā ir zadolbala, ka attiecību problēmas iznāk gluži vai nesamākslotas, viss uz mata tāpāt kā Dostojevskim. Arvien biežāk apstiprinu savas aizdomas, ka cilvēki jau vairākus gadu tūkstošus fundamentāli nav mainījušies. Mainās kaut kādi gadžeti un pūderkrēmu brendi, bet pa lielam viss ir pa vecam.

Jau sen bija dzimusi doma par iešanu gar jūras krastu. Tā kā vasara ir piestūķēta ar cita veida aktivitātēm, cieti tika nolikts datums 8. un 9. decembris, lai sāktu Dzintarjūras apstaigāšanas tradīciju ar izejas punktu Mērsragā. Možās ceļinieces 6dienas rītā plkst. 7:30 sagaida autobuss Rīga - Mazirbe, lai nogādātu startā. Šoferītis ir laipni uzgriezis kādu populāru latviešu valodā runājošu radiostaciju, kas izbraukšanas brīdī atskaņo Dakotas hītu Kurtizāņu ugunskurs. Tā kā gulēšana transportā nav mans ampluā, vēroju sniegotos plašumus. Redzot Lielupes priedes, iedomājos, ka šī ir viena no tām dienām, kad arī Ķengarags ir kļuvis skaists. Ceļš ar Dostojevski aizrit ātri. Paspējam noklausīties horoskopus, kas strēlniekiem garantēja avantūras un ūdensvīriem veiksmīgus piedzīvojumus. Pēc izteftelēšanās no autobusa ceļinieces sveic gulbju bars un aicina uz krastmalu. Baltais krasts aizaudzis niedrēm, saule tikko lēkusi, šur tur pa kādai dzeloņstieplei, divi vēja ģeneratoti, nekas nav atstāts sarmas neaplaimots - gājiens ir sācies. Pirmajā stundā veikta puse no kilometra. Skatus iemūžināšanas kārās ceļinieces parēķina, ka šādā tempā līdz Engurei tiks nākamajā dienā un uzņem gaitu. Laužamies caur niedrēm, pētām mazo nakts dzīvnieciņu atstātās pēdas, kas liecina, ka dažādiem sermuļiem un citiem -uļiem piektdien arī ir bijusi diskotēka, kas dažiem beigusies bēdīgi: apstājamies pie sniegā izplūduša asins pleķa, kas liecina par kāda plēsīga putna dzīrēm. Pirmajā dienā plānotie 20km aizrit meditatīvās pārdomās un fotosesijās. Pa vidu arī randiņš Bērciema kapos ar kompāniju, kas meklē geoslēpņus un brauc pārlaist nakti teltīs uz Kolku.
Nakšņojam Engures internātskolā. Miega spēcinātās sāk savu otrās dienas gājienu ar Engures ostu. Diena apmākusies, daba piedāvā vien melnbaltas bildes. Šajā posmā gaidāmi 3 šķēršļi - mazās upītes, no kurām vienā ceļiniece pamanās aizkāpt garām veiksmīgi izveidotajam tiltiņam un ietizloties ūdenī. Līdzpaņemtās rezerves botas sevi attaisno, gājiens turpinās. Aiz Ķesterciema krasts pārdrūzmēts ar cilvēkiem - satiekam dažas uzpūstos mēteļos tērptas dāmas, kuras smaržas lieto pēc principa - kvalitāte ir kvantitātē. Krastmala pievējojas ar salkanu odoru, krīt aizplīvurotā gājiena maģija, un tu, cilvēk, jau sēdi pie monitora, blenz viņam garām un domā, kā tu pēc tā visa dzīvosi.
Tā nu dienā pēc gājiena un svētdienas vakara laiskuma radās apzīmējums šim pēcbrīvdienu stāvoklim, kas turpmāk tiks dēvēts par konusveida disfokusu, proti, tizlai blenšanai garām monitoram, mēģinot rekonstruēt visas brīvdienu ainas, miljards reižu pārskatot safotografēto un lādējot stulbos kapitālistus, kas liek nākt uz darbu pēc kaut kā TĀDA.
Paldies, ceļabiedrei un citiem brīvdienu disfokusētājiem!
Bilance: pieveikts Mērsrags-Apšuciems (40km).