EK pa saviem slepenajiem sēravotiem bija izdevies nejauši tikt pie ekskluzīviem ielūgumiem – izrādes “Žanna d’Arka” apmeklējuma kopā ar partijas “Vienotība” biedriem. Pirms tam biju dzirdējusi baumas, ka partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa izrādes laikā nāks klajā ar sensitīvu paziņojumu par to, vai kandidēs uz sava šī brīža amata vakanci arī nākamajās vēlēšanās. Vairāk par paša paziņojuma saturu mani interesēja forma, kādā šī informācija tiks nodota biedriem. Vai viņa to iečukstēs ausī katram individuāli pie ieejas, uzrādot ielūgumus? Vai tas notiks publiski vestibilā, visiem kā uzvaras šķēpu paceļot šampanieša glāzi? EK izgaiņāja manu satraukumu, atklājot, ka klīst drošticamas baumas – Solvita paziņos par nekandidēšanu, un tas visdrīzāk notiks uz skatuves pirms izrādes sākuma.
Vispirms gribu nosodīt Dailes teātri par to, ka tur jau gadiem pie ieejas nav miskastes, kur izmest izsmēķi vai tikko notiesāta Snikera papīrīti. Tāpat arī par to, ka kafejnīcā joprojām nevar norēķināties ar karti. Par to bija sašutis arī kāds partijas “Vienotība” biedrs, kura vārdu pašsaprotamu iemeslu dēļ neatklāšu. Tobrīd gan vēl nenojaušu, ka miskaste vienkārši vēlāk tiks izmantota kā skatuves rekvizīts, bet karšu norēķina automātu trūkums skaidrojams ar nepieciešamību radīt pēc iespējas autentiskāku atmosfēru izrādes laikā. Tā kā izrāde neapšaubāmi tiecās imitēt 1990. gadu beigu teātra tradīcijas un estētiku, norēķini ar kartēm tikai radītu līdzīga rakstura satraukumu kā, piemēram, piekaramie griesti vēsturiskajā seriālā “Saplēstā krūze”.
“Vienotības” publika jāuzteic par vairākām lietām. Pirmkārt, neviens nebija pārsmaržojies. Otrkārt, lielākā daļa uz savu vietu devās kā pienākas – ar seju pret cilvēkiem. Treškārt, starpbrīdī gandrīz neviens nestaigāja pa riņķi. EK gan piezīmēja, ka, iespējams, tas tāpēc, ka uz seansu nebija ieradusies partijas nūjošanas un orientēšanās sporta līdere Ina Druviete. Viņa izrādē “Saules bērni”, startējot disciplīnā “gājiens uz riņķi”, drošsirdīgi esot apsteigusi pat cilvēku ar kruķiem. Uz izrādi nebija ieradies arī tā sauktais Viņķeles sešinieks, kas, kā mēļo, šādi izteica savu protestu partijas īstenotajai politikai, šajā laikā kopīgi apmeklējot kādu maz zināmu Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātra ludziņu.
Izrādes sākumā uz skatuves tiešām kāpa Solvita, kura teica sirdi plosošu runu par to, cik partijai šis ir izšķirošs brīdis, un tāpēc viņa pat ne mirkli nav apsvērusi kandidēšanas iespēju, jo rindām ir jāretinās, līderiem ir jāmainās. Diemžēl publikā asaras nemana, tieši otrādi – kāda dāma man aiz muguras sāk klusi applaudēt. Solča vairākkārt citē Žannu d’Arku, stāstot kaut ko par bezbailību un nodevību, bet to es lielā mērā laižu gar ausīm, jo tajā brīdī EK man čukstus jautā, vai viņai nav izspiedušies krūtsgali. “Nē,” es viņai saku, jo neskatos taču uz krūtīm, visa mana uzmanība ir pievērsta Solčas jaunajai matu sasukai, kuru gan iepriekš redzēju portālā “Kas jauns?”, bet tagad pirmoreiz varu aplūkot dzīvē.
Izrāde sākas ar mūzikas dārdiem un tekstu “Asinis, asinis, asinis!”. Tad vēl nezinu, ka vispār izrādes ansamblis, neskaitot režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, diezgan pieklājīgs – Elsbergs un Lācis. Ar nožēlu jāatzīst, ja šis pavisam noteikti nav viņu labākais sniegums. Dziesmas izklausījās tā, it kā viņi savu darbu būtu darījuši paralēli viens ar otru, bet pēc tam kādam robotam, vadoties pēc nejaušības principa algoritma, tiktu uzticēts sakārtot tekstus pārī ar melodijām. It kā jau skaidrs – tāpat neviens ar veselo saprātu apveltīts cilvēks no mūzikla Dailes teātrī negaida neko pārāk daudz, bet nebijām domājušas, ka būs tik slikti.
Tas bija skaļš balagāns, kurā ar vikipēdijas šķirklim līdzīgu vērienu tiek mēģināts pārstāstīt vēsturisku stāstu par Žannu d’Arku – sievieti, kura dzird balsis. Sākam apcerēt, kādas lomas izrādē varētu tikt iedalītas “Vienotības” biedriem. Skaidrs, ka Solča ir Žanna d’Arka. Vienubrīd šķiet, ka grimstošais karalis varētu būt Einārs Repše “Jaunā laika” laikos. Taču ātri vien zināšanu trūkuma dēļ tēlu sistēma nobrūk. Nav skaidrs ne tas, kurš ir Solčas mīļotais, kurš viņas dēļ mirst, ne arī tas, kurš partijā ir tas galma āksts, kas pēc izskata līdzinās kalmāram. Toties vienā brīdī, uz skatuves parādoties baram krāsainos kostīmos tērptu ļaužu ar gejiskām kustībām, sākas spējš praids. Ļoti demokrātiski. Praida virsvadoņa – transvestīta Ģirta Ķestera Timmermaņa – loma un personāžs 15. gadsimta vēsturiskajos notikumos tā arī netop skaidrs līdz izrādes beigām. Savu slavas brīdi piedzīvo arī ārā iztrūkstošā miskaste, ko Intars Rešetins pirms kaujas uzģērbj Ilzei Ķuzulei d’Skrastiņai kā bruņas. Viņas tēlojumu EK raksturoja kā “klasiski samākslots”, un es šobrīd nespēju atrast tam labāku, teiksim tā, epitetu. Tāpat varoņi mēdz dziedāt viens pāri otram, kad tekstu līdzīgi kā vairākkārt kora dziedājuma laikā nevar saprast. Vienīgais izskaidrojums – šajās vietās tas bijis pārāk slikts, lai skatītāji to būtu pelnījuši dzirdēt. Neskatoties uz to, ka EK ir paspējusi iesnausties un nospiest savus kakla asinsvadus pret īso krēslu atzveltni, pirmais cēliens izskan patīkami ātri un dodamies dzīrot starpbrīdī.
Uzkodas ir cienījamas – izvēle nav liela, bet gaumīga un garda. Izskatās, ka sarkanvīna glāzes ir pilnākas nekā baltvīna, tāpēc izvēlamies malkot no tām. Kad esam iestiprinājušās, dodamies uz kafejnīcu paraudzīt, vai kāds iepērkas par naudu. Pa ceļam uzskrienam virsū Artim Pabrikam, kurš, turpinot atbalstīt praidu arī neformālā atmosfērā, ietinies sārtā un mākslinieciskā šallē. Protams, kafejnīcā pie kases jau ārdās Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš, lūk, vēlas visiem uzsaukt kolu. Taču viņam ir viens noteikums – kolai ir jābūt aukstai. Siltu kolu viņš, ziniet, var dzert arī mājās. Šeit tomēr ir kafejnīca.
Otrajā cēlienā Žanna turpina savas ciešanas. Nespējam izsekot, kā viņa no gūsta Anglijā pēkšņi nokļūst Francijas tiesā, bet varbūt tas arī nav svarīgi. Skaidrs ir viens – beigās viņa sadeg uz sārta, ko simbolizē daudz sarkani karogi, kas ātrā tempā griežas uz riņķi. To visu no balkona bezjēgā novēro karalis Artūrs Skrastiņš, kurš beigās velta dziesmu visiem tiem, kas, iespējams, aizsnaudušies vai nav spējuši izsekot sižetam. Proti, pārstāsta vēlreiz visu izrādē notikušo.
Pēc izrādes mums rodas viena pārdoma, viens novērojums un viens ierosinājums. Sākšu ar pēdējo. Ja reiz Dž. Dž. Džilindžeram tik ļoti patīk savā dzīvē kaut ko mainīt, kāpēc gan viņš pārmaiņas pēc nevarētu nomainīt nevis sievu, bet profesiju? Novērojums saistīts ar trīs lielāko Rīgas teātru sejām. Patiesībā šos katra teātra individuālos sejas vaibstus iezīmē nevis labās izrādes, bet sliktās. Slikta izrāde Dailes teātrī parasti ir skaļš balagāns, Nacionālajā tā ir kaut kas senils un garlaicīgs, bet Jaunajā Rīgas – samudrīts avangards, kurā trīs stundu garumā mīca māla pikas. Ir neiespējami iztēloties, ka JRT varētu pārsteigt ar sliktu balagānu, bet Daile – ar nepamatotu avangardu. Pārdoma šoreiz par Žannu d’Arku. Kā cilvēks, kurš daudzus motivējis karam pret citu tautu, kurā krituši tūkstošiem cilvēku, var tikt iecelts svēto kārtā? Dabūt savas valsts goda ordeņus – ok, man nav žēl – bet svēto kārtā? Man tas kā šajā jomā ne sevišķi neizglītotam cilvēkam šķiet nesaprotami.
Pēc izrādes dodamies sevi apbalvot ar zupu un kausu miestiņa uz krogu blakus salonam B. B. Binnija. Tā laikā ar kādu nejauši satiktu kroga apmeklētāju tiek radīta dziesma, kas līdzinās tai, ko dzirdējām izrādē. Tekstu autors – sieviešu žurnāls. Zemāk var nolādēt failu.
https://failiem.lv/u/sm32agjr
Vispirms gribu nosodīt Dailes teātri par to, ka tur jau gadiem pie ieejas nav miskastes, kur izmest izsmēķi vai tikko notiesāta Snikera papīrīti. Tāpat arī par to, ka kafejnīcā joprojām nevar norēķināties ar karti. Par to bija sašutis arī kāds partijas “Vienotība” biedrs, kura vārdu pašsaprotamu iemeslu dēļ neatklāšu. Tobrīd gan vēl nenojaušu, ka miskaste vienkārši vēlāk tiks izmantota kā skatuves rekvizīts, bet karšu norēķina automātu trūkums skaidrojams ar nepieciešamību radīt pēc iespējas autentiskāku atmosfēru izrādes laikā. Tā kā izrāde neapšaubāmi tiecās imitēt 1990. gadu beigu teātra tradīcijas un estētiku, norēķini ar kartēm tikai radītu līdzīga rakstura satraukumu kā, piemēram, piekaramie griesti vēsturiskajā seriālā “Saplēstā krūze”.
“Vienotības” publika jāuzteic par vairākām lietām. Pirmkārt, neviens nebija pārsmaržojies. Otrkārt, lielākā daļa uz savu vietu devās kā pienākas – ar seju pret cilvēkiem. Treškārt, starpbrīdī gandrīz neviens nestaigāja pa riņķi. EK gan piezīmēja, ka, iespējams, tas tāpēc, ka uz seansu nebija ieradusies partijas nūjošanas un orientēšanās sporta līdere Ina Druviete. Viņa izrādē “Saules bērni”, startējot disciplīnā “gājiens uz riņķi”, drošsirdīgi esot apsteigusi pat cilvēku ar kruķiem. Uz izrādi nebija ieradies arī tā sauktais Viņķeles sešinieks, kas, kā mēļo, šādi izteica savu protestu partijas īstenotajai politikai, šajā laikā kopīgi apmeklējot kādu maz zināmu Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātra ludziņu.
Izrādes sākumā uz skatuves tiešām kāpa Solvita, kura teica sirdi plosošu runu par to, cik partijai šis ir izšķirošs brīdis, un tāpēc viņa pat ne mirkli nav apsvērusi kandidēšanas iespēju, jo rindām ir jāretinās, līderiem ir jāmainās. Diemžēl publikā asaras nemana, tieši otrādi – kāda dāma man aiz muguras sāk klusi applaudēt. Solča vairākkārt citē Žannu d’Arku, stāstot kaut ko par bezbailību un nodevību, bet to es lielā mērā laižu gar ausīm, jo tajā brīdī EK man čukstus jautā, vai viņai nav izspiedušies krūtsgali. “Nē,” es viņai saku, jo neskatos taču uz krūtīm, visa mana uzmanība ir pievērsta Solčas jaunajai matu sasukai, kuru gan iepriekš redzēju portālā “Kas jauns?”, bet tagad pirmoreiz varu aplūkot dzīvē.
Izrāde sākas ar mūzikas dārdiem un tekstu “Asinis, asinis, asinis!”. Tad vēl nezinu, ka vispār izrādes ansamblis, neskaitot režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, diezgan pieklājīgs – Elsbergs un Lācis. Ar nožēlu jāatzīst, ja šis pavisam noteikti nav viņu labākais sniegums. Dziesmas izklausījās tā, it kā viņi savu darbu būtu darījuši paralēli viens ar otru, bet pēc tam kādam robotam, vadoties pēc nejaušības principa algoritma, tiktu uzticēts sakārtot tekstus pārī ar melodijām. It kā jau skaidrs – tāpat neviens ar veselo saprātu apveltīts cilvēks no mūzikla Dailes teātrī negaida neko pārāk daudz, bet nebijām domājušas, ka būs tik slikti.
Tas bija skaļš balagāns, kurā ar vikipēdijas šķirklim līdzīgu vērienu tiek mēģināts pārstāstīt vēsturisku stāstu par Žannu d’Arku – sievieti, kura dzird balsis. Sākam apcerēt, kādas lomas izrādē varētu tikt iedalītas “Vienotības” biedriem. Skaidrs, ka Solča ir Žanna d’Arka. Vienubrīd šķiet, ka grimstošais karalis varētu būt Einārs Repše “Jaunā laika” laikos. Taču ātri vien zināšanu trūkuma dēļ tēlu sistēma nobrūk. Nav skaidrs ne tas, kurš ir Solčas mīļotais, kurš viņas dēļ mirst, ne arī tas, kurš partijā ir tas galma āksts, kas pēc izskata līdzinās kalmāram. Toties vienā brīdī, uz skatuves parādoties baram krāsainos kostīmos tērptu ļaužu ar gejiskām kustībām, sākas spējš praids. Ļoti demokrātiski. Praida virsvadoņa – transvestīta Ģirta Ķestera Timmermaņa – loma un personāžs 15. gadsimta vēsturiskajos notikumos tā arī netop skaidrs līdz izrādes beigām. Savu slavas brīdi piedzīvo arī ārā iztrūkstošā miskaste, ko Intars Rešetins pirms kaujas uzģērbj Ilzei Ķuzulei d’Skrastiņai kā bruņas. Viņas tēlojumu EK raksturoja kā “klasiski samākslots”, un es šobrīd nespēju atrast tam labāku, teiksim tā, epitetu. Tāpat varoņi mēdz dziedāt viens pāri otram, kad tekstu līdzīgi kā vairākkārt kora dziedājuma laikā nevar saprast. Vienīgais izskaidrojums – šajās vietās tas bijis pārāk slikts, lai skatītāji to būtu pelnījuši dzirdēt. Neskatoties uz to, ka EK ir paspējusi iesnausties un nospiest savus kakla asinsvadus pret īso krēslu atzveltni, pirmais cēliens izskan patīkami ātri un dodamies dzīrot starpbrīdī.
Uzkodas ir cienījamas – izvēle nav liela, bet gaumīga un garda. Izskatās, ka sarkanvīna glāzes ir pilnākas nekā baltvīna, tāpēc izvēlamies malkot no tām. Kad esam iestiprinājušās, dodamies uz kafejnīcu paraudzīt, vai kāds iepērkas par naudu. Pa ceļam uzskrienam virsū Artim Pabrikam, kurš, turpinot atbalstīt praidu arī neformālā atmosfērā, ietinies sārtā un mākslinieciskā šallē. Protams, kafejnīcā pie kases jau ārdās Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš, lūk, vēlas visiem uzsaukt kolu. Taču viņam ir viens noteikums – kolai ir jābūt aukstai. Siltu kolu viņš, ziniet, var dzert arī mājās. Šeit tomēr ir kafejnīca.
Otrajā cēlienā Žanna turpina savas ciešanas. Nespējam izsekot, kā viņa no gūsta Anglijā pēkšņi nokļūst Francijas tiesā, bet varbūt tas arī nav svarīgi. Skaidrs ir viens – beigās viņa sadeg uz sārta, ko simbolizē daudz sarkani karogi, kas ātrā tempā griežas uz riņķi. To visu no balkona bezjēgā novēro karalis Artūrs Skrastiņš, kurš beigās velta dziesmu visiem tiem, kas, iespējams, aizsnaudušies vai nav spējuši izsekot sižetam. Proti, pārstāsta vēlreiz visu izrādē notikušo.
Pēc izrādes mums rodas viena pārdoma, viens novērojums un viens ierosinājums. Sākšu ar pēdējo. Ja reiz Dž. Dž. Džilindžeram tik ļoti patīk savā dzīvē kaut ko mainīt, kāpēc gan viņš pārmaiņas pēc nevarētu nomainīt nevis sievu, bet profesiju? Novērojums saistīts ar trīs lielāko Rīgas teātru sejām. Patiesībā šos katra teātra individuālos sejas vaibstus iezīmē nevis labās izrādes, bet sliktās. Slikta izrāde Dailes teātrī parasti ir skaļš balagāns, Nacionālajā tā ir kaut kas senils un garlaicīgs, bet Jaunajā Rīgas – samudrīts avangards, kurā trīs stundu garumā mīca māla pikas. Ir neiespējami iztēloties, ka JRT varētu pārsteigt ar sliktu balagānu, bet Daile – ar nepamatotu avangardu. Pārdoma šoreiz par Žannu d’Arku. Kā cilvēks, kurš daudzus motivējis karam pret citu tautu, kurā krituši tūkstošiem cilvēku, var tikt iecelts svēto kārtā? Dabūt savas valsts goda ordeņus – ok, man nav žēl – bet svēto kārtā? Man tas kā šajā jomā ne sevišķi neizglītotam cilvēkam šķiet nesaprotami.
Pēc izrādes dodamies sevi apbalvot ar zupu un kausu miestiņa uz krogu blakus salonam B. B. Binnija. Tā laikā ar kādu nejauši satiktu kroga apmeklētāju tiek radīta dziesma, kas līdzinās tai, ko dzirdējām izrādē. Tekstu autors – sieviešu žurnāls. Zemāk var nolādēt failu.
https://failiem.lv/u/sm32agjr
11 komentāri | Komentēt