09 Aprīlis 2016 @ 21:05
Zaļās partijas kongress  
Sestdienas rītā ļaužu ordas rausās vilcienā Rīga – Maskava, lai dotos uz Zaļās partijas kongresu Jūrmalā. Tajā pašā laikā Viesturs Silenieks ceļu veica sava velosipēda mugurā, bet es – EK - gaidīju, kad pie mājas, riepām kaucot, piespolēs balts džips. To es arī sagaidīju, bet tikmēr Raimonds Vējonis nevarēja sagaidīt, kad beidzot viss ies vaļā, un zajobā pabrauca mums garām Rīgas virzienā.

Kad ieradāmies Jūrmalas kultūras namā, kāds kungs ar reģistratūras meitenēm pārrunāja atomkara draudus. Kā izrādījās vēlāk – dažādi kari šai partijai ir ļoti svarīgi. Uz skatuves sēdēja Viesturs Silenieks, kurš bija ievilcis nāsīs visas ūdens pudeles, Mārtiņš Ruža no Bauskas, kas sajauca pilnīgi visu, ko mēģināja pateikt, un nezināja, ka Indulis Emsis ir bijis premjers. Vēl pie platā gala galda sēdēja Edgars Tavars, kurš, protams, ne ar ko neizcēlās.

Kongresā īpašu vietu ieņēma mūzika. Pirmkārt, kad tika pieteikta Latvijas himna, uz brīdi atskanēja kādi seksīgas balss treļļi. Apmēram tā varētu skanēt Samantas Tīnas iedziedāšanās. Vēlāk ar priekšnesumu uzstājās džeks no Ogres. Viņš nodziedāja dziesmu, kurā atklāja galveno zemkopības likumu – uz saknēm jālej sviedri, lai varētu sēdēt uz zaļa zara. Tas mazliet atsita Deividu Hāzelhofu. Dziesma publiku aizkustināja - jūtīgākie sāka kratīt pačkas un līgoties, man acīs bija asaras, un priekšnesums tika noslēgts ar neviltotām ovācijām.

Par vienu no svarīgākajiem mirkļiem kongresā kļuva Viestura Silenieka uzruna, kurā viņš radīja jaunu partijas moto: “Atšķiries vai mirsti!” Pie viena viņš arī dalījās pieredzē, atklājot, ka viņam patīk apsūkāt katru lietu no visām pusēm. Varēja vien noprast, ka šo lietu sarakstā tomēr nav bēgļi, jo tā, viņaprāt, ir invazīvā suga.

Bija pienācis laiks izvirzīt kandidātus uz līdzpriekšsēdētāja amatu. Viens gals par piemērotāko uzskatīja Gunti Belēviču. Otrs gals vēlējās pusvadoņa kārtā iecelt Ingmāru Līdaku, jo viņš esot strādājis gan ar sliktiem, gan ar maziem panākumiem, turklāt viņam esot zaļa seja. Gara acīm iztēlojos, kā uz Latviju trauc Džeimss Kamerons, lai uzņemtu Avatara otro daļu ar Ingmāru Līdaku galvenajā lomā.

Klasiski garlaicīgākā jebkura kongresa daļa ir Revīzijas komisijas ziņojums. To sniedza Junkura kungs, kurš izskatījās tieši tāpat kā Solvitas Āboltiņas patriektais Jānis Junkurs, tikai šis bija platāks. Junkura kungs atklāja, ka tikai 1/5 daļa biedru maksā biedru naudas, un šie līdzekļi lielākoties tiek izmantoti tādām pozīcijām kā “citi pakalpojumi” un “citi izdevumi”. Neko citu nevar vēlēties.

Teju ikvienas runas laikā tika atgādināts, cik zaļa gan ir šī partija un katrs solis, ko tā sper. Kafijas pauzes laikā devos novērtēt, cik zaļš ir klātais galds. Protams, tur stāvēja tie mazie sūda kafijas pieniņi mazajās plastmasas paciņās. Vēlos informēt, ka tas ir idiotu līmenis – mētāt kaut kādu zaļo, bet izvēlēties sīkus plastmasas iepakojumus. Nav runa par to, ka viesi būtu jācienā ar dārgu ekopārtiku. Bet kas traucē uz galda vienkārši uzlikt piena paku? Pāķi. Vieglā ģībienā gan jau bija Guntis Belēvičs, jo bulkas un pīrādziņi, ko viņš izdzinis no skolām, bija patvērušies kongresa mielastā.



Tā kā šī ir Zaļā partija, bija skaidrs, ka liela daļa biedru šajā saulainajā dienā uz svētkiem ieradušies ar velosipēdiem. Starpbrīdī apgājām apkārt ēkai, lai atrastu to stabu, pie kura šī riteņu kaudze pieslēgta. Neatradām nevienu. Laikam nopizģīti.

Kamēr ņukāju iekšā speķa pīrādziņus, mani uzrunāja kāds apjucis partijas biedrs, kurš nevarēja saprast, par ko labāk balsot, tāpēc lūdza padomu man. Piebildīšu, ka mēs nebijām pazīstami. Tomēr tas man netraucēja ieteikt balsot par Ingmāru Līdaku, jo, kā tika minēts iepriekš, viņam ir zaļa seja. Šajā cīņā tik tiešām uzvarēja Līdaka. Visticamāk tāpēc, ka runā informēja, ka cilvēkus nevajag nošaut, bet vienkārši vajag parunāt. Vēl nezinu, kā tas saskan ar jauno partijas moto “Atšķiries vai mirsti!”.

Otrais kongresa cēliens sākās ar Raimonda Bergmaņa un Gunta Belēviča atskaitēm par padarīto. Bergmanis aizrāvās un sāka stāstīt par augsnes stāvokli 2005.gadā, to veikli sasaistot ar valsts drošību. Savukārt Guntis Belēvičs runas sākumā drūmi pareģoja, ka naudas veselības aprūpei pietrūks ne tikai šogad un nākamgad, bet arī aiznākamgad, un līdzekļu nebūs vēl labu laiciņu. Tomēr vēlāk viņš bija sagājis pravietī un deklarēja, ka Latvija pēc 50 gadiem būs veselīgākā valsts pasaulē ar visilgāk dzīvojošajiem ļaudīm, turklāt viņam jau ir nauda, lai to dabūtu gatavu. Veseli 54 miljoni! Viens no svarīgākajiem darbiem būs divlitrīgo alus pudeļu aizliegšana.
Aprakstot kādu problēmu, ko es vairs neatceros, biznesmenis atzina: “To var atrisināt ne tikai ar naudu, bet ir nepieciešams arī papildu finansējums.” Iespējams, konkrētās problēmas risinājumu var finansēt arī baudā. Kopumā Belēvičs bija labā omā, jo esot uzvarēts Bulciņu karš. Jocīgi, ka par stratēģiju šajā militārajā konfliktā Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis nepastāstīja vispār neko.

Ingmāra Līdakas uzdevums bija pastāstīt par to, kā Zaļās partijas ļaudīm klājas Saeimā. Viņš informēja, ka, piemēram, Valdis Kalnozols tagad būšot izglītības un kultūras eksperts. Par to sāku smieties ne tikai es, bet arī blakus esošie partijas biedri. Arī pašam Kalnozolam tika dots vārds, un viņš, nemitīgi pederastiski goroties, aicināja te necīnīties par varu. Es gan nepamanīju, ka partijas biedru vidū norisinātos baigie mahači, bet Kalnozola kungs visticamāk ir vienkārši ļoti jūtīgs. Tikai jūtīgi vīrieši nēsā tādus pasteļzaļus džemperīšus un to somiņu, kas Daugavpilī ir visiem. Cik zinu, šāda dizaina somiņas dēvē par pidarkām.

Arvīds Ulme uzstājās ar vairākiem dzejoļiem, kurus sarakstījuši paši partijas biedri šodien kongresā. Ievērības cienīgs bija kāds vīrs, kurš postulēja, ka ļoti svarīgi ir atbalstīt Beļēviču. Nākamajā teikumā viņš ministru sauca jau par Bļēviču. Gan jau ap šo laiku ir pārgājis uz vienkāršu “Bļē”. Viola Lāzo ļoti gari sajūsminājās par ZZS apvienību un nodeklamēja neskaitāmus citātus no vācu preses par to, cik labi, ja sadarbojas zaļie ar konservatīvajiem lauksaimniekiem. Viola atklāja, ka pirmos 5 gadus partijā tikai klausījusies un nav runājusi. Tie nu gan bijuši laimīgi gadi! Cits džeks demonstrēja izcilu izpratni par procesiem vidē un informēja arī citus par to, ka mums ir tādi neizsmeļami resursi kā meži, saldūdens un atkritumi. Debašu sadaļā arī atklājas, ka savulaik Zaļā partijas Vides ministriju iemainījusi pret Kara ministriju. Tad laikam tā bija tā, kas menedžēja Bulciņu karu.

Manu simpātiju balvu izpelnījās biedrs Juris, kurš analizēja Zaļās Partijas logo un norādīja, ka tajā redzamais koks aug uz dienvidiem, uz sauli. Iespējams, Jurim biežāk vajadzētu pavērot dabu. Tā viņš uzzinātu, ka saule ne vienmēr ir dienvidos. Juris arī uzskatīja, ka dzīvība ir neierobežota laikā. Tas laikam nozīmē, ka viņš ir nemirstīgs. Tas mani vispār nepārsteidz. Jaunais partijas moto ir “Atsķiries vai mirsti”, un Juris ļoti atšķīrās no citiem. Piemēram, viņš vienīgais sajauca Gunti Belēviču ar Gunti Ulmani. Un viņš vienīgais aicināja kongresu nobalsot par to, vai ļaut viņam runāt vēl. Kaut kā neviens šo aicinājumu par pilnu neņēma.

Kongresa noslēgumā kāda sieviete nāca klajā ar diviem vērtīgiem ierosinājumiem. Pirmkārt, ir jādibina Zaļās partijas koris. Ja tā notiks, es balsoju par to, ka kaut kādam galvenajam solistam vajadzētu būt tam Deividam Hāzelhofam no Ogres, kurš ar savu priekšnesumu kongresa sākumā aizkustināja i lielu, i mazu. Bet dzīve nav tikai dziesmas un rožu lauks. Piemēram, ir jāizdomā, kādā veidā uzlabot Baltijas jūras veselību. Tur ar Bulciņu karu nebūs līdzēts. Tomēr arī šeit pēc inovatīva risinājuma kabatā nav jāmeklē – izrādās, vienkārši vajag palūgt Dievu jūras malā. Pie viena varētu arī palūgt Dievu par to, lai turpmāk uz galdiem neliktu tos lietuviešu pieniņus sīkajās plastmasas ķonģelēs. Āmen!

Beigās tika ievēlēti jauni valdes locekļi. Edgars Tavars gan bija drusku izbesījies par to, ka kandidātu ir tik daudz, un aicināja galu galā cienīt balsu skaitīšanas komisijas strādniekus. Biedri teorētiski uzrādīja izcilu intelektu – tikai 1 no 317 biļeteniem bija aizpildīts nepareizi un atzīts par nederīgu. Tomēr, tā kā 67 cilvēki nobalsojuši par Valdi Kalnozolu, tad uzskatu, ka nederīgs bija nevis 1, bet gan 68 biļeteni. Atšķiries vai mirsti!
 
 
( Post a new comment )
baltaistrusis[info]baltaistrusis on 9. Aprīlis 2016 - 23:04
Ak tad re, kur Viola jau nonākusi. Ceļš bija garš, indeed.
(Atbildēt) (Link)