06 Novembris 2015 @ 17:15
Dokumentālā filma "Prāta vētra. Starp krastiem"  
Filmas “Starp krastiem” seanss rēnā ceturtdienas vakarā bija gandrīz izpārdots. Tas nepārsteidza. Vienā pusē man sēdēja kāds kautrs jelgavnieks, bet otrā – meitene, kura dzēra vīnu, epizodiski čaukstēja un ķiķināja par prātinieku joķeļiem. Arī tas nepārsteidza. Šeit gan uzreiz jāpiezīmē, ka vārds “prātinieki” man riebjas gandrīz tikpat ļoti kā “zaļais”, “ātrums” un “joķelis”. Pirmkārt, tie vienkārši izklausās debili. Otrkārt, šķiet, ka to autors šavā īpatnā veidā cenšas izcelt īpašākas personīgās attiecības ar objektu, par kuru tiek runāts. Priekš kam?

Toties ar grupu “Prāta vētra” latviešu tautai ir gandrīz tikpat sarežģītas attiecības kā ar savu identitāti. Ir tie, kam “Prāta vētra” bijusi mīļākā grupa visu dzīvi, un viņiem vecāku mājās joprojām stāv atvilktne ar materiāliem no fanu kluba laikiem. Ir tie, kuri uzskata viņus par garlaicīgiem pediņiem un nezina, kas ir šķebinošāks, – dziesma “Rudens” vai Kaupera cepure. Un ir tādi kā es, kam viņi, ķipa, diezgan besī, bet tomēr sirds dziļumos var uztaustīt arī tādu siltu, mīļi savēlušos sajūtu kumšķi. Tas ir līdzīgi apmēram tam, ko izjūt vecākā māsa, ieraugot, ka skolas pagalmā kāds viņas sīkajam, kaitinošajam brālim izrāvis no rokām plīša spančbobu. Man, protams, ļoti patīk albums “Veronika”. Arī albumu “Tur kaut kam ir jābūt” vērtēju atzinīgi, pirms pāris gadiem pat ierubīju to pleijerī un klausījos pie velosipēda stūres (piedod, Paul Timrot!). Mana mīļākā dziesma ir “13. janvāris”. Es zinu vārdus un uzvārdus visiem dalībniekiem. Un kā jau ar visām puišu grupām – es arī zinu, kurš ir mans mīļākais dalībieks!

Vispār labi pazīstu cilvēkus, tāpēc esmu izdomājusi, kā tur viņiem viss ir. Kaupers ir grupas harizmātiskākais un, kā apliecina arī filma, ietekmīgākais dalībnieks. Rogam ir menedžera ķēriens, viņa atbildība ir taisīt šovu, celt lielas skatuves un pateikt, cikos visiem būt uz mēģinājumu. Ingars Viļums ir vienkārši dalībnieks, kurš par tādu oficiāli nekad netiks atzīts. Mihelsons ir grupas progresīvākais dalībnieks, kurš grib, lai prātinieki vairāk līdzinās Arcade fire, nevis U2. Jubalts diemžēl ir grupas bezjēdzīgākais dalībnieks, kura lielākais panākums bija iedabūt albumā “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas” dziesmu “Spogulīt, spogulīt”. Jāpiebilst, ka viens no grupas tizlākajiem albumiem. Droši vien nebūs liels pārsteigums, ja atklāšu, ka mans mīļākais dalībnieks ir Mihelsons.

Filma ir raits skrējiens grupas izaugsmes kalniņā (sveiciens tualetes bandītam Raitim Kalniņam!) un no tā lejiņā, kas īpaši nepārsteigs nevienu, kurš kaut negribīgi un ar vienu, puspavērtu aci sekojis līdzi grupas popularitātes attīstībai. Draiskie puišeļi lēnām izšķiļas no savām urbānās Jelgavas baltajām kļošenēm un nokļūst uz vienas skatuves ar “Rolling Stones”. Tieši baltās hop hop la la la la lā kļošenes es iztēlojos brīdī, kad Kaupers filmā atklāja savus jaunības sapņus par spēlēšanu tādā grupā kā Depeche mode, kur vēsi kēksi ar nopietnām sejām spaida taustiņus uz siņķika. Sapņi piepildās! Vislabāk sastapšanos ar slavu, protams, ir attēlot ar kadriem palēlinājumā, kāpjot laukā no kārtējās lidmašīnas vai skrienot uz skatuves pretī 40 štukām ļaužu. Vai kāds palēninājumā un ar krutu muzonu apakšā vispār spēj neizskatīties pēc kūlīga draiskuļa, kuru nodarbina problēma, kā sadzīvot ar slavu? Ne-ti-cu.

Jāuzteic, ka filmā parādās daudz alkohola. Pat es, šķiet, nekad dzīvē neesmu iešņaukusi šņabi caur degunu vai skrējusi kaila pa pagalmu, piesegusies vien ar caurspīdīgu lietussargu. Prieks, ka dzeršana dziesmu radīšanas procesā turpinās joprojām! Tikai iespējams, ka tad, ja puiši nebūtu nolēmuši stiprināto dziru laika gaitā nomainīt pret smalku Rosē vīnu, mēs būtu glābti un tā arī nekad neizdzirdētu kaut ko tādu kā “Ziemu apēst”. Neiztrūkstoši smeldzes rosināšanai dokumentālās filmas varoņiem arī jāizmet riņķis pa vecajām vietām – skolu, kāpņu telpu un pagalmu, kur viņi krieviem vēl meta ar akmeņiem, nevis dziedāja “Na zare”. Paralēli stāstam par to, kā naudas kļūst vairāk un skatuves lielākas, parādās dokumentāli kadri ar neatkarīgās “Latvijas attīstību” – rekets, lielas mobilkas, kultūristu šovi un .džeki ar seju pret asfaltu. Tie bija labi, cepuri nost!

Ja pa cepurēm, tad, cik dzirdēts, daudziem besī tas, ka prātinieki pat četrdesmit gadu vecumā nespēj saprast, ka laiks piespīlētās ūziņas un krāsainās kepkas atdot grupai “Carnival Youth”. Man tas liekas normāli – arī Olga joprojām izskatās tā, it kā uz jautājumu “Bet vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs 16?” kāds viņai būtu atbildējis skaidru un gaišu: “Nē!”. Es, piemēram, daudz vairāk nevaru izturēt Rogas vājprātīgos smieklus pēc katras frāzes, ko viņš pats pasaka. Tiešām pēc visa – lielākā daļa no tā pat nav fakin joķeļi. Vispār jau puišu tēlu reiz mēģināja “sakārtot” Antons Korbins, kurš gan jau pateica apmēram kaut ko tādu: “Fotogrāfijās ir ok arī nesmaidīt. Davai, es uzlikšu fočikam melnbalto režīmu, fonā “Visskumjāko parādi uz mūsu ielas” un jūs verieties tālumā tā, it kā kaut ko domātu”. Tas bija arī laiks, kad Kaupers saņēmās un pārstāja uz skatuves kā vājprātīgs grozīt dibenu. Paldies, Anton! Diezgan daudz parādās arī kadri ar darbu pie pēdējā albuma, kura laikā viņu ārzemju producents skatās uz zēniem ar gaišām skumjām. Viņš to skaļi nekad nepasaka, bet es, cilvēku tik ļoti labā pazinēja, jau redzu, ka viņš domā: “Esat jau jūs jauki, saulaini zēni, bet muzons gan jums diezgan besīgs, sorry”.

Filmā ir tikai daži pārsteigumi. Piemēram, tas, ka, izrādās, zem grupas Reigani maskām patiesībā slēpās mūsu mīļie, vecie prātinieki. Nu labi, tas nebija pārsteigums, bet mani iepriecināja kautrā jelgavnieka komentārs, ka viņš atšķirībā no citiem agrāk cerējis – Reigani nekad nenovilks maskas, lai nebūtu jāpiedzīvo skarbā atklāsme, ka aiz šīs foršās grupas patiesībā stāv Breinstorm. Vēl izrādījās, ka mazais Kauperēns grupas agrīnajā periodā gribējis iešņaukt nāsīs vairāk zelta dālderu nekā pārējie. Tika skartas arī sāpīgākās tēmas – Mumiņa zaudēšana, radošā krīze pirms vairākiem gadiem un uzstāšanās Krievijā pēc notikumiem Ukrainā. Noslēgumā prātinieki atgriežas dzimtajā Jelgavā, kuru pavada poētiski salkans Kaupera stāstiņš par to, ka sirdī jau viņi joprojām ir tie jautrie un mīļie puiši vai kaut kas tamlīdzīgs, es vairs neatceros. Tādus tekstus nekad neviens neatceras ilgāk par pāris minčām. Tomēr jāsaka, ka visprecīzāk savu darbību vienā no dziesmām raksturojusi grupa pati: “Tas tak nav zelts, tā pat nav bronza!”.
 
 
( Post a new comment )
(Anonīms) on 15. Novembris 2015 - 20:13
Leksim visi pozitīvisma busiņā
Man jau sen bija skaidrs, ka jāturas pa gabalu no cilvēkiem, kas lieto tādus izteicienus kā "prātinieki", "skaidrucis" un "latvietis praktiskais".
(Atbildēt) (Link)