Mēs, Rīgas švīti, esam izlutināti ar iespējām izvēlēties, ko paķert, no Latvijas teātra bagātīgi nokrautā zviedru galda. Pat labākos un svaigākos Liepājas vai Valmieras gabalus te pazemīgi noliek priekšā uz paplātes, ļaujot iztikt bez maizīšu smērēšanas un kopošanās divstāvīgos autobusos. Tomēr šīs vasaras karstākā uzveduma “Tā tik bija vasara!” veidotāji galvaspilsētai bija metuši līkumu, tāpēc smeldzīgi tveicīgā augusta piektdienas vakarā nolēmu atsaukties aicinājumam pašaut vaļā to apraudzīt uz pilsētu, kas neatceras vakardienu, – Bausku.
Izrāde veidota pēc divu Zentas Ērgles darbu motīviem – abus neesmu lasījusi, un droši vien nekad dzīvē arī neizlasīšu. Scenārija autors, režisors, scenogrāfs, tērpu autors, aktieris vai vienā vārdā “cilvēks – Dziesmu svētki” ir Kārlis Anitens, ko līdzīgi kā Juri Milleru Latvijas teātra aprindu plauktos var atpazīt arī ar marķējumu “teātra izstrādājums”. Desmit sezonu laikā Anitena kunga diriģētā apvienība “Muzikālais teātris 7” savākuši ap 300 štukām skatītāju, kas, rupji rēķinot, nozīmē 3 taukšķus ļaužu katrā no izrādēm. Es piezīmēšu – tās ir trīs pilnas Dailes teātra lielās zāles.
Izskatās, ka uz Bauskas pils estrādes skatuves notikusi bruņota ielaušanās humpalu veikalā. Nodomāju, ka tā būtu laba vietiņa, kur uz dzīvi pārcelties tām Sabiles lupatu lellītēm, jo citādi viņas ir spiestas cauru gadu nīkt laukā kā loses. Labi, ka tomēr ierodas visa šī balagāna direktors, lai paskaidrotu, ka šī Kārļa Anitena scenogrāfija simbolizē pamesto Hāzenfūsa villu. Izrādās, ka direktora kungs nolēmis uzņemties teātra programmiņas pienākumus, bez maksas izstāstot, kā sauks visus aktierus un kuru tēlu katrs atveidos. Lielākās ovācijas izpelnās brīži, kad, direktora sejā parādoties vieglam smīnam, tiek norādīts arī varoņu vecums, jo atklājas, ka pieaugušie tēlos bērnus un otrādi. Es piezīmēšu – tas ir pat vēl ņirdzīgāk nekā vīrietis, kas uzvilcis svārkus, uzkrāsojis lūpas un runā spalgā balsī.
Viens pēc otra, pārģērbušies par Sabiles lupatu lellēm, uz skatuves parādās arī aktieri. Vēlāk atklājas, ka tērpu mākslinieks Kārlis Anitens šīs drānas izvēlējies, lai uzsvērtu, ka darbība notiek mūsdienās. Ja šmotkas kādā vēl raisa šaubas par to, kurā desmitgadē atrodamies (manī, piemēram, tiešām raisa), tās tiek satriektas pīšļos, ieliekot dažu varoņu rokās planšetes un uztaisot pāris selfiju. Filmās vieglākais veids, kā paspilgtināt vai bieži vien piešķirt ainai noskaņu, ir fona muzons, bet mūsdienu iespaida radīšanai mākslā, protams, nav labāka paņēmiena par 21. gadsimta scenogrāfijas celmlauzi – planšetdatoru.
Tikko pie apvāršņa, tērpusies indiāņu kostīmā un liegi kustinot gurnus, uzpeld Jolanda Suvorova, visi tver pēc plaukstām, lai piesegtu savu pēkšņo un nekontrolējamo smieklu dārdu avotu. Viņa ir vienīgais cilvēks Latvijā, kas izpelnījusies apzīmējumu “komiķe”, nebūdama pateikusi nevienu pašu joku. Tikmēr man priekšā sēdošā meitene nonšalanti iekurina pirmos saldā popkorna graudiņus – tobrīd vēl nezinu, ka izrādes laikā viņa, lielākoties sapņaini veroties nekurienē, paspēs vientulīgi iztukšot trīs paciņas.
Ar nožēlu jāatzīst, ka izrādes scenārija autors Kārlis Anitens nebija sekojis Jolandas piemēram, mēģinot panākt jautrību publikā, izbraucot tikai uz formu. Kopumā bija trīs joki – pārējos, lai gan par ieceri liecināja daudznozīmīgās klusuma paauzes teikuma beigās, publika nepamanīja. Te īstais brīdis, lai veiktu joku uzskaiti:
1) Riharda Lepera atveidotā ļaunā tēla kurpe pildīja arī mobilā telefona funkciju, pa kuru runājot viņš satraukti norādīja, ka zolei drīz beigsies baterija;
2) Annas Šteinas spēlētā amerikāņu latviete izteicās, ka pusdienās pagatavojusi “Fri...”, par ko pasaulē lielākie kartupeļu patērētāji – bērni – sāka priekā gavilēt, tomēr izrādījās, ka viņa domājusi “Fri... kadeļu zupu”;
3) Annas Šteinas varone pēc tam, kad bija divreiz uzšāvusi pa seju Rihardam Leperam, paziņoja, ka trimdā ne tikai dziedājusi korī, bet bijusi arī vieglā svara čempione boksā. Ha! In your face! Sveiciens Mairim Briedim, starp citu.
Uz formu toties visas likmes bija licis aktieris Kārlis Anitens, kurš tēloja gadu vecu zīdaini un izpelnījās skatītāju ovācijas ikreiz, kad ar knupi mutē rāpus devās pāri skatuvei. Tajā brīdī es neizturēju un devos pretējā virzienā – pēc aliņa, uz kuru rindā līdz ar mani gaidīja aptuveni 15 noskumušu kungu, un jau pieminētā priekšā sēdošā meitene, kas bija atnākusi iegādāties pāris vafeļu ar kondensētā piena krēmu. Sapratu, ka raisītais šoks nelīdzinās pat piedzīvotajam pretbēgļu piketā vai Ingunas Sudrabas kongresā, tāpēc karsti vēlējos būt kā šis krēms un atrasties vafelē.
Par izrādes skaņu rūpējās komponisti Mocarts, Štrauss, Bizē u.c. kopā ar, kā iepriekš izteicās programmiņa, “pasaulē pazīstamajiem dīdžejiem” Ex da Bass un Matthew Nagle. Man gan personīgi šķiet, ka komponistam un dīdžejam Kārlim Anitenam būtu sanācis labāk. Dramaturgs Kārlis Anitens uz skatuves bija sapludinājis divus Zentas Ērgles darbus, kurā pamatdarbība risinās ap vecā villā apslēptiem dārgumiem. Tos atrast ierodas par bēgļiem pārģērbušies viltvārži, bet tā kā viņiem nav nekāda teksta, ko runāt, šie vismaz ik pa laikam uzdanco. Ieskanas arī sociālas notis, norādot, ka bēgļi villā ir laipni jāuzņem tieši tāpat kā ASV savulaik gādīgi deva patvērumu Annas Šteinas atveidotajai trimdas latvietei. Nezinu gan, kā tas iet kopā ar izrādes beigām, kur šī bēgļu kopa, finansiālu apsvērumu vadīti, vēlējās visus villas likumīgos iedzīvotājus apšaut. Ik pa laikam izrādē ieskanas arī references no “Skoderdienām Silmačos”, liekot nojaust, kuri klasikas darbi ietekmējuši režisora Kārļa Anitena dramaturģisko rokrakstu.
Izrādes izskaņā parādās divas aktiera, režisora, dramaturga, scenogrāfa un tērpu mākslinieka meitas un viena māsas meita, kuras atveido 90 gadu vecas kundzes – t.i., meitenes virpuļo pa skatuvi, kamēr tiek palaista audiogrāmata, ko ierunājušas trīs citas aktrises. Šajā brīdī es karsti vēlos iebāzt galvu priekšā sēdošās meitenes popkorna tūtā. Šīs trīs kundzes stāsta kaut kādu nesakarīgu savārstījumu, kurā villā atrasto dārgumu izcelsme tiek savīta kopā ar vēsturisku atkāpi par Latvijas arhīvu likteni, bet es to vairs nedzirdu, jo manās smadzenēs norisinās zemestrīce. Pēc izrādes gan dzirdi atguvu un noklausījos arī pāris baušķenieku recenzijas: “Pārāk gari” un “”Žurkā “Kornēlijā” vismaz varēja izsmieties”.
Ir tikai viena laba lieta, ko varu pateikt par šo izrādi. Es ceru, ka profesionālie teātra aktieri, kas uzņēmās dalību šajā projektā, tiešām labi nopelnīja. Nu tā, ka afigenna labi.
Izrāde veidota pēc divu Zentas Ērgles darbu motīviem – abus neesmu lasījusi, un droši vien nekad dzīvē arī neizlasīšu. Scenārija autors, režisors, scenogrāfs, tērpu autors, aktieris vai vienā vārdā “cilvēks – Dziesmu svētki” ir Kārlis Anitens, ko līdzīgi kā Juri Milleru Latvijas teātra aprindu plauktos var atpazīt arī ar marķējumu “teātra izstrādājums”. Desmit sezonu laikā Anitena kunga diriģētā apvienība “Muzikālais teātris 7” savākuši ap 300 štukām skatītāju, kas, rupji rēķinot, nozīmē 3 taukšķus ļaužu katrā no izrādēm. Es piezīmēšu – tās ir trīs pilnas Dailes teātra lielās zāles.
Izskatās, ka uz Bauskas pils estrādes skatuves notikusi bruņota ielaušanās humpalu veikalā. Nodomāju, ka tā būtu laba vietiņa, kur uz dzīvi pārcelties tām Sabiles lupatu lellītēm, jo citādi viņas ir spiestas cauru gadu nīkt laukā kā loses. Labi, ka tomēr ierodas visa šī balagāna direktors, lai paskaidrotu, ka šī Kārļa Anitena scenogrāfija simbolizē pamesto Hāzenfūsa villu. Izrādās, ka direktora kungs nolēmis uzņemties teātra programmiņas pienākumus, bez maksas izstāstot, kā sauks visus aktierus un kuru tēlu katrs atveidos. Lielākās ovācijas izpelnās brīži, kad, direktora sejā parādoties vieglam smīnam, tiek norādīts arī varoņu vecums, jo atklājas, ka pieaugušie tēlos bērnus un otrādi. Es piezīmēšu – tas ir pat vēl ņirdzīgāk nekā vīrietis, kas uzvilcis svārkus, uzkrāsojis lūpas un runā spalgā balsī.
Viens pēc otra, pārģērbušies par Sabiles lupatu lellēm, uz skatuves parādās arī aktieri. Vēlāk atklājas, ka tērpu mākslinieks Kārlis Anitens šīs drānas izvēlējies, lai uzsvērtu, ka darbība notiek mūsdienās. Ja šmotkas kādā vēl raisa šaubas par to, kurā desmitgadē atrodamies (manī, piemēram, tiešām raisa), tās tiek satriektas pīšļos, ieliekot dažu varoņu rokās planšetes un uztaisot pāris selfiju. Filmās vieglākais veids, kā paspilgtināt vai bieži vien piešķirt ainai noskaņu, ir fona muzons, bet mūsdienu iespaida radīšanai mākslā, protams, nav labāka paņēmiena par 21. gadsimta scenogrāfijas celmlauzi – planšetdatoru.
Tikko pie apvāršņa, tērpusies indiāņu kostīmā un liegi kustinot gurnus, uzpeld Jolanda Suvorova, visi tver pēc plaukstām, lai piesegtu savu pēkšņo un nekontrolējamo smieklu dārdu avotu. Viņa ir vienīgais cilvēks Latvijā, kas izpelnījusies apzīmējumu “komiķe”, nebūdama pateikusi nevienu pašu joku. Tikmēr man priekšā sēdošā meitene nonšalanti iekurina pirmos saldā popkorna graudiņus – tobrīd vēl nezinu, ka izrādes laikā viņa, lielākoties sapņaini veroties nekurienē, paspēs vientulīgi iztukšot trīs paciņas.
Ar nožēlu jāatzīst, ka izrādes scenārija autors Kārlis Anitens nebija sekojis Jolandas piemēram, mēģinot panākt jautrību publikā, izbraucot tikai uz formu. Kopumā bija trīs joki – pārējos, lai gan par ieceri liecināja daudznozīmīgās klusuma paauzes teikuma beigās, publika nepamanīja. Te īstais brīdis, lai veiktu joku uzskaiti:
1) Riharda Lepera atveidotā ļaunā tēla kurpe pildīja arī mobilā telefona funkciju, pa kuru runājot viņš satraukti norādīja, ka zolei drīz beigsies baterija;
2) Annas Šteinas spēlētā amerikāņu latviete izteicās, ka pusdienās pagatavojusi “Fri...”, par ko pasaulē lielākie kartupeļu patērētāji – bērni – sāka priekā gavilēt, tomēr izrādījās, ka viņa domājusi “Fri... kadeļu zupu”;
3) Annas Šteinas varone pēc tam, kad bija divreiz uzšāvusi pa seju Rihardam Leperam, paziņoja, ka trimdā ne tikai dziedājusi korī, bet bijusi arī vieglā svara čempione boksā. Ha! In your face! Sveiciens Mairim Briedim, starp citu.
Uz formu toties visas likmes bija licis aktieris Kārlis Anitens, kurš tēloja gadu vecu zīdaini un izpelnījās skatītāju ovācijas ikreiz, kad ar knupi mutē rāpus devās pāri skatuvei. Tajā brīdī es neizturēju un devos pretējā virzienā – pēc aliņa, uz kuru rindā līdz ar mani gaidīja aptuveni 15 noskumušu kungu, un jau pieminētā priekšā sēdošā meitene, kas bija atnākusi iegādāties pāris vafeļu ar kondensētā piena krēmu. Sapratu, ka raisītais šoks nelīdzinās pat piedzīvotajam pretbēgļu piketā vai Ingunas Sudrabas kongresā, tāpēc karsti vēlējos būt kā šis krēms un atrasties vafelē.
Par izrādes skaņu rūpējās komponisti Mocarts, Štrauss, Bizē u.c. kopā ar, kā iepriekš izteicās programmiņa, “pasaulē pazīstamajiem dīdžejiem” Ex da Bass un Matthew Nagle. Man gan personīgi šķiet, ka komponistam un dīdžejam Kārlim Anitenam būtu sanācis labāk. Dramaturgs Kārlis Anitens uz skatuves bija sapludinājis divus Zentas Ērgles darbus, kurā pamatdarbība risinās ap vecā villā apslēptiem dārgumiem. Tos atrast ierodas par bēgļiem pārģērbušies viltvārži, bet tā kā viņiem nav nekāda teksta, ko runāt, šie vismaz ik pa laikam uzdanco. Ieskanas arī sociālas notis, norādot, ka bēgļi villā ir laipni jāuzņem tieši tāpat kā ASV savulaik gādīgi deva patvērumu Annas Šteinas atveidotajai trimdas latvietei. Nezinu gan, kā tas iet kopā ar izrādes beigām, kur šī bēgļu kopa, finansiālu apsvērumu vadīti, vēlējās visus villas likumīgos iedzīvotājus apšaut. Ik pa laikam izrādē ieskanas arī references no “Skoderdienām Silmačos”, liekot nojaust, kuri klasikas darbi ietekmējuši režisora Kārļa Anitena dramaturģisko rokrakstu.
Izrādes izskaņā parādās divas aktiera, režisora, dramaturga, scenogrāfa un tērpu mākslinieka meitas un viena māsas meita, kuras atveido 90 gadu vecas kundzes – t.i., meitenes virpuļo pa skatuvi, kamēr tiek palaista audiogrāmata, ko ierunājušas trīs citas aktrises. Šajā brīdī es karsti vēlos iebāzt galvu priekšā sēdošās meitenes popkorna tūtā. Šīs trīs kundzes stāsta kaut kādu nesakarīgu savārstījumu, kurā villā atrasto dārgumu izcelsme tiek savīta kopā ar vēsturisku atkāpi par Latvijas arhīvu likteni, bet es to vairs nedzirdu, jo manās smadzenēs norisinās zemestrīce. Pēc izrādes gan dzirdi atguvu un noklausījos arī pāris baušķenieku recenzijas: “Pārāk gari” un “”Žurkā “Kornēlijā” vismaz varēja izsmieties”.
Ir tikai viena laba lieta, ko varu pateikt par šo izrādi. Es ceru, ka profesionālie teātra aktieri, kas uzņēmās dalību šajā projektā, tiešām labi nopelnīja. Nu tā, ka afigenna labi.
10 komentāri | Komentēt