18 Jūlijs 2012 @ 19:40
Par Inesi Saulīti un piesmieto Latviju  
Labdien. Vakar zināma daļa latviešu tautas kolektīvi jūsmoja par kādu ziņu portāla Delfi izklaidējošās sadaļas rakstu par kolorīto Inesi Saulīti. Iesākumā par šo informāciju domāju darīt to pašu, ko parasti – ignorēt, tomēr šodien saņēmu vēstuli, kas rosināja šo boikotu vienreiz izbeigt. Nebūt nav tā, ka Textu kolektīvs par spilgto dāmu nekad nebūtu dzirdējis, tomēr līdzšinēji Ineses personība nekad nav bijusi Textu kompetencē un, patiesību sakot, nav arī joprojām, jo, ja pieņemam, ka fērbijs ir tas pats, kas pilns rublis (patiesībā – kaut vai dažas kapeikas), tad mēs neapsmejam tos klasesbiedrus, kuriem diemžēl fērbija nav. Vai arī apsmejam, bet tikai pie apakšnosacījuma, ka vairums sabiedrības nemaz nav pamanījuši, ka tas nav nekāds fērbijs, bet tamagočī (piemēram, Sandrai Veinbergai ir tamagočī). Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc par Inesi līdz šim neesam likušies ne zinis – jo pat Liepnieks neaicina Inesi uz karatē, zinādams, ka viņai tā fērbija točno nav.

Tā kā mūsu misija ir debīla satīra, mums katrā ziņā jāpārspēj debīlā sabiedrība. Respektīvi, ja debīlā sabiedrība visu laiku izrēc liesu par Ineses vijeboniem, jo pašiem tomēr ir kaut kāds fērbijs (kaut vai lēts un stulbs, bet tomēr), tad mums ir kaut kā jāpieņirdz viņu bomzīgie Mājas Anttilas fērbiji. Tas arī ir galvenais iemesls, kamdēļ es pēdējās četrdesmit minūtes caurskatīju Vikipēdijas šķirkli par garīgo traucējumu reģistru, cerot atrast Ineses diagnozi. Atzīšos, ka nedarīju to tik godprātīgi, cik būtu nepieciešams, jo esmu slinka cūka, turklāt man arī nav Latvijas psihiatru asociācijas sertifikāts, tādejādi es ceru, ka manu slēdzienu verificēs kāds profesionālis. Protams, ir ārkārtīgi iedomīgi spriest par kāda psihiskās veselības stāvokli, balstoties tikai uz to, ka jums drusku atšķiras pasaules redzējumi – es to zinu, tomēr pie tā, lūdzu, nevainojiet mani pašu, bet gan laiku, kurā dzīvojam, jo tas paredz, ka veselais saprāts (common sense pa angliski) ir kaut kas tāds, kas ir common (kopīgs pa latviski), un Džārviss Kokers varbūt ir, bet Inese Saulīte nudien nav common people (gemeine Volk pa vāciski).

Tātad man ir aizdomas, ka Inese sirgst ar NPD (nejaukt ar PND), jo viņas personībai, vismaz tai, kas atspoguļota presē, piemīt vairums no simptomiem. Ne velti uzsvēru, ka spriežu par personību, kas tiek atspoguļota presē, jo personiski, paldies dievam, Inesi nepazīstu. Tas, ka lielākoties šo publikāciju autori tāpat ir kaut kādi vakarēji petuhi, kuriem šķiet, ka atklāta ironija ir jaunais forši (kurš gadsimts, velns parāvis? ), tā kā būtu skaidrs, tāpēc domāju, ka šie žurnālisti sirgt ar depresiju, jo depresijas galvenais simptoms ir tāds, ka neesi prikolīgs. Textiem, ja kas, arī dažreiz ir depresija, bet kuram tad nav?

Nu karoče, lai jums pašiem nebūtu jālasa tas debīlais Delfu raksts, tad es īsumā – Ineses ex-bojfrends, vecs dāņu šņaga vārdā Bends (ļoti neglīts) plāno svinēt kaut kādā sīkā Latvijas šņagā savu dzimšanas dienu, tāpēc prasa Inesei, lai kaut ko padzied. Inese saaicina kaut kādus savus drugānus, izreklamē savu gigu, bet tad - pašā pēdējā brīdī, kad fani jau deldē asfaltu pie arēnas ieejas - pasaka Inesei, lai aizver muti, viņam piedeguši šašliki, viss sabojāts, negribas nekādu dzimeni, pis pa trasi, durvis ciet. Un tad tie ar depresiju sirgstošie žurnālisti, protams, protokolē visas Ineses delūzionētās pārdomas šajā sakarā. Viss. Un cilvēkiem patīk, cilvēki ņīīīīrdz.

Es tiešām ļoti gribētu, lai tagad te iekomentē kāds tās traķenu dakteru direktors, un pasaka, ka man taisnība, vai vismaz kaut kas tuvu tam. Vai kaut vai lai tikai pasaka: “Jā, Sandra, malace, stulbums nudien ir garīgs traucējums, un tam ir sava vieta starptautiskajā slimību un tml klasifikātorā. ” Kāpēc es tā gribētu? Pašsaprotami taču – tas nozīmētu, ka man būtu visas tiesības izsisties dzeltenajā presē par kādu ne diez ko talantīgu sabiedrības figūru – asmātiķi un pamuļķi (jo pat ja Inesei ir klīniska kaite, par nelaimi viņai viņa tomēr drusku arī ir pamuļķe, tomēr kurš katrs pamuļķis nezaigo acīs kā tāda Polārzvaigzne), un es varētu rakstīt ironiskus stāstiņus katru reizi, kad attiecīgais būtu atkal publiski kaut ko tizli un nevietā paklepojis, varbūt pat varētu nofotogrāfēt krēpas.

Lai šim rakstiņam būtu arī kāda literāra vērtība ar morāli, izstāstīšu jums epilogā kādu stāstu no senām dienām par kādu savu paziņu. Tas bija laikos, kad tik tikko popularitātes bonbongas bija sācis sūkāt vokālais ansamblis “Kombuļi”. Tas paziņa tolaik strādāja kaut kādā besīgā darbā ar kaut kādām sačākstējušām grāmatvedēm kopā, kas ož pēc naftalīna un Padomju Savienības. Kādā darba dienā šis paziņa devās pusdienot uz kaut kādu dienesta ēdnīcu, kur savus cīsiņus mīklā hujārīja arī tās kolēģes. Kādā momentā ar drupačām lūpu kaktiņos viņas sāk kaut ko zviegt par to, kādā stulbā t-kreklā ar skariņām ir dziedājusi tā Kombuļu Inese un ka tā vispār taču esot kaut kāda baigā govs. Mans paziņa tikmēr ar vienpadsmitgadīga, vardarbīgi izvarota zēna skatienu pētījis savas kolēģes un neizpratnē domājis: “Bet jūs taču pašas arī esat govis!” Tā kā esiet uzmanīgi ar to Inesi. Varbūt kāds mazs un nepamanāms zēns par jums nodomā to pašu brīdī, kad stūķējat purnā čipsus un pētat Mango publicētos Ineses kailfoto.
 
 
( Post a new comment )
(Anonīms) on 18. Jūlijs 2012 - 19:53
fck kā sagribējās cīsiņu mīklā :(
(Atbildēt) (Link)