Labvakar. Vakar raidījumā "Krustpunktā" Aidis Tomsons ēterā bija vienlaikus ievilcis gan Kārli Dagili, gan Madaru Štramdieri, lai nopratinātu šos abus kungus par to, kas tad īsti notiks ar Latvijas Radio piekto kanālu. Šobrīd piekto kanālu vēl arvien dēvē par "Nabu", un to diriģē Madars, bet Kārlis ir uzmetis savu kārīgo aci un tīko Madaram nocelt zizli. Nelielai atkāpei vēlos uzsvērt savu nepārprotamo objektivitāti temata sakarā - savulaik pati esmu rukājusi tai "Nabā" un saukusi Madaru par priekšnieku, bet arī Kārli pazīstu un, satiekot nejauši uz ielas, mīļi atņemtu sveicienu un painteresētos par aktualitātēm viņa dzīvē. Aidi Tomsonu gan nepazīstu, tāpēc par viņu varu pateikt kādu necenzētu vārdu. Teiksim, 2008. gadā dzirdēju baumiņas, ka viņš saņēma 200 latu lielu algu, kamēr pārējie Latvijas Radio darbinieki - tikai 60 Ls. Tiesa, iespējams kaut ko sajaucu, jo baumas dzirdēju, būdama kundzes prātā, bet vai nav vienalga? Gan jau Aidis tāpat ir seksīgs.
Visa bēda sākās tad, kad tie mūsu valdības kundziņi nolēma, ka Latvijas radiosfērai vitāli pietrūkst kvalitatīva jauniešu radio, kas uzrunātu visus jauniešus. Ideja kā māja, protams, lai arī tāda nedaudz šķobīga. Tam par godu valdība sametās un piešķīra kādu pusmiljonu grašu (grasis ir valūta, ko lietot brīžos, kad nav poņas, kas īsti notiek biržā) šī projekta izpildei. Esošā "Naba" ir uz jauniešiem orientēta raidstacija, bet tomēr tā īsti neizpatīkot visu vēlmēm un reitingos nekādus lielus ciparus neskoro. Madars pie tā vaino mazo apraidi, kamēr Kārlis domā, ka mūsdienās, Interneta laikmetā, ticamāks vainas avots būtu jameklē kaut kur Madara muzikālās orientācijas apkaimē. Lai kā arī nebūtu, pieci.lv ar Dagili un Grēviņu pie pogām vēlas visai būtiski mainīt esošo "Nabas" konceptu. Ko mums par to visu domāt? Kā pusē nostāties? Iesaku saglabāt gan mieru, gan erekciju, ja tāda visas šīs kņadas rezultātā radusies - tūliņ aplūkosim visus mīnusus un plusus.
"Naba", tātad. Mana mīļākā radio "Nabas" īpašības ir tāda, ka tā eksistē, lai arī pati, šķiet, to apzināti esmu klausījusies varbūt reizes trīs, četras visā savā mūžā. Madars bija brīnišķīgs priekšnieks, jo būtībā ētera laikā varēja darīt pilnīgi visu, kas vien ienāca prātā, ja vien tas iekļāvās kaut kāda veselā saprāta un Krimināllikuma robežās. Daudzi "Nabu" asociē tikai ar kaut kādiem alternatīvistiem, kas nelieto matu kondicioneri, taču tā nav gluži patiesība, jo vismaz sešus gadus kopsummā "Nabā" pastāvēja arī raidījums, kurā sīkas meitenes reizi nedēļā spēlēja tik ļoti nolaizītas indie melodijas, ka raidījuma vadītāju matu zīdainību būtu muļķīgi apšaubīt. Tiesa, šī paša iemesla dēļ arī bijām gaužām bēdīgas, jo tad, kad Grē un kompānija ar pompu pameta SWH un visur apkārt kladzināja par Radio 101 REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, mēs arī gribējām dibināt pašas savu radiostaciju, ko iesākt ar vārdiem RENESANSE RENESANSE RENESANSE, ŠĪ IR RADIO RENESANSE, tomēr plāns izgāzās, jo bijām aizmirsušas, ka nevaram apelēt pie tā, ka Madars, atšķirībā no SWH buņģiem, mums neļautu spēlēt kaut ko - viņš, visiem par lielu nelaimi, mums atļāva pat ētērā dziedāt pāri dziesmām, ja sirds tā tobrīd pavēlēja.
Tomēr nebūtu arī godīgi nozākāt Kārli un Tomu, jo tieši viņu dēļ lielā mērā tāds raidījums radio "Naba" ēterā vispār bija tapis, un, ko tur liegties, arī viņu dēļ, pirms Internets bija ienācis katra jauna cilvēka ikdienā, mēs bieži uzzinājām par visu to populāro, un nebūt ne vienmēr vulgāro popmūziku, kas citkārt būtu atklāta tikai ar Interneta izplatīšanos, ja vispār. Labi, varbūt tas šobrīd ir mazinājis nozīmi, un, galu galā, kā sacītu laicīgais filozofs Kanje Vests, nevar arī gluži "Rock forever 21 but just turned 30", ja jūs saprotat, kurā virzienā es šobrīd šķielēju. Tiek gan solīts, ka tas, ko "Naba" līdz šim ir darījusi, tik lielā mērā saglabāts, bet man ir bail, ka pats būtiskākais tiks zaudēts un atstāti vien daži viduvēji autorraidījumi - un ar būtiskāko es domāju to brīnišķīgo pohuju, kas vispār ir jaunības esence. Veicināt piederību valstij un tas viss - tas skan ļoti labi, bet vai tiešām tam ir jāskan radio viļņos? Textu risinājums šai problēmai ir sekojošs:
1) Atstāt Madaru par emocionālo direkotoru
2) Iecelt Kārli par papīru direktoru
3) Naudu iztērēt jaunas studijas iekārtošanā un mazajos aliņos
4) Vairāk autorraidījumu, mazāk random pleilistes
5) Divas ziņas dienā, bet abas - ļoti, ļoti krutas ziņas
6) Spēlēt mūziku tādu, kāda tā ir - kruta, mazāk kruta, astoņu minūšu vai divu minūšu gara, vulgāra popmūzika vai dinozauru laikos radīts postroks. Izglītības vārdā vienu reizi nedēļā drīkst nospēlēt ar kaut ko ļoti neirotisku no Šostakoviča.
Es šo risinājuma plānu dāvinu - drīkst neizmaksāt autorenes, neapvainošos.
Visa bēda sākās tad, kad tie mūsu valdības kundziņi nolēma, ka Latvijas radiosfērai vitāli pietrūkst kvalitatīva jauniešu radio, kas uzrunātu visus jauniešus. Ideja kā māja, protams, lai arī tāda nedaudz šķobīga. Tam par godu valdība sametās un piešķīra kādu pusmiljonu grašu (grasis ir valūta, ko lietot brīžos, kad nav poņas, kas īsti notiek biržā) šī projekta izpildei. Esošā "Naba" ir uz jauniešiem orientēta raidstacija, bet tomēr tā īsti neizpatīkot visu vēlmēm un reitingos nekādus lielus ciparus neskoro. Madars pie tā vaino mazo apraidi, kamēr Kārlis domā, ka mūsdienās, Interneta laikmetā, ticamāks vainas avots būtu jameklē kaut kur Madara muzikālās orientācijas apkaimē. Lai kā arī nebūtu, pieci.lv ar Dagili un Grēviņu pie pogām vēlas visai būtiski mainīt esošo "Nabas" konceptu. Ko mums par to visu domāt? Kā pusē nostāties? Iesaku saglabāt gan mieru, gan erekciju, ja tāda visas šīs kņadas rezultātā radusies - tūliņ aplūkosim visus mīnusus un plusus.
"Naba", tātad. Mana mīļākā radio "Nabas" īpašības ir tāda, ka tā eksistē, lai arī pati, šķiet, to apzināti esmu klausījusies varbūt reizes trīs, četras visā savā mūžā. Madars bija brīnišķīgs priekšnieks, jo būtībā ētera laikā varēja darīt pilnīgi visu, kas vien ienāca prātā, ja vien tas iekļāvās kaut kāda veselā saprāta un Krimināllikuma robežās. Daudzi "Nabu" asociē tikai ar kaut kādiem alternatīvistiem, kas nelieto matu kondicioneri, taču tā nav gluži patiesība, jo vismaz sešus gadus kopsummā "Nabā" pastāvēja arī raidījums, kurā sīkas meitenes reizi nedēļā spēlēja tik ļoti nolaizītas indie melodijas, ka raidījuma vadītāju matu zīdainību būtu muļķīgi apšaubīt. Tiesa, šī paša iemesla dēļ arī bijām gaužām bēdīgas, jo tad, kad Grē un kompānija ar pompu pameta SWH un visur apkārt kladzināja par Radio 101 REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, mēs arī gribējām dibināt pašas savu radiostaciju, ko iesākt ar vārdiem RENESANSE RENESANSE RENESANSE, ŠĪ IR RADIO RENESANSE, tomēr plāns izgāzās, jo bijām aizmirsušas, ka nevaram apelēt pie tā, ka Madars, atšķirībā no SWH buņģiem, mums neļautu spēlēt kaut ko - viņš, visiem par lielu nelaimi, mums atļāva pat ētērā dziedāt pāri dziesmām, ja sirds tā tobrīd pavēlēja.
Tomēr nebūtu arī godīgi nozākāt Kārli un Tomu, jo tieši viņu dēļ lielā mērā tāds raidījums radio "Naba" ēterā vispār bija tapis, un, ko tur liegties, arī viņu dēļ, pirms Internets bija ienācis katra jauna cilvēka ikdienā, mēs bieži uzzinājām par visu to populāro, un nebūt ne vienmēr vulgāro popmūziku, kas citkārt būtu atklāta tikai ar Interneta izplatīšanos, ja vispār. Labi, varbūt tas šobrīd ir mazinājis nozīmi, un, galu galā, kā sacītu laicīgais filozofs Kanje Vests, nevar arī gluži "Rock forever 21 but just turned 30", ja jūs saprotat, kurā virzienā es šobrīd šķielēju. Tiek gan solīts, ka tas, ko "Naba" līdz šim ir darījusi, tik lielā mērā saglabāts, bet man ir bail, ka pats būtiskākais tiks zaudēts un atstāti vien daži viduvēji autorraidījumi - un ar būtiskāko es domāju to brīnišķīgo pohuju, kas vispār ir jaunības esence. Veicināt piederību valstij un tas viss - tas skan ļoti labi, bet vai tiešām tam ir jāskan radio viļņos? Textu risinājums šai problēmai ir sekojošs:
1) Atstāt Madaru par emocionālo direkotoru
2) Iecelt Kārli par papīru direktoru
3) Naudu iztērēt jaunas studijas iekārtošanā un mazajos aliņos
4) Vairāk autorraidījumu, mazāk random pleilistes
5) Divas ziņas dienā, bet abas - ļoti, ļoti krutas ziņas
6) Spēlēt mūziku tādu, kāda tā ir - kruta, mazāk kruta, astoņu minūšu vai divu minūšu gara, vulgāra popmūzika vai dinozauru laikos radīts postroks. Izglītības vārdā vienu reizi nedēļā drīkst nospēlēt ar kaut ko ļoti neirotisku no Šostakoviča.
Es šo risinājuma plānu dāvinu - drīkst neizmaksāt autorenes, neapvainošos.
7 komentāri | Komentēt