„I`ve got 2 tickets to Iron Maiden, baby, Come with me Friday,
don`t say maybe,” gandrīz šādi mani uzrunāja mans draugs Kārlis, vienīgi Iron
Maiden vietā bija smalks pavāru foodporn rauts Burtnieku muižā – vietā, kur Lāčplēsis
izpisa Spīdolu -, bet piektdienas vietā bija svētdiena. Nepārprotiet – mēs neesam
teenage dirtbag un mēs arī nepišamies. Kāpēc tad viņš mani aicināja līdzi? „Mums
ir savs dīls,” apjukušajiem ļaudīm skaidroja Kārlis.
Pie Lāčplēša midzeņa mūs sagaidīja ne tikai džeks, kurš
ierādīja, kur mums iet, bet arī divi pļēguri, kas ar visu savu plastmaseni
nozuda krūmos, kad ieraudzīja mūsu smalkos stāvus. Mums tika izstāstīta teika
par to, ka līdz 19.gadsimtam, kad izdomāja brilles, cilvēki slikti redzēja,
bet, kad radās brilles, izrādījās, ka dažiem rožas ir reāli pretīgas. Tāpēc gan
jau arī tā dzimstība tagad ir dirsā – neviens negrib pist pretīgu purnu.
Šajā tusofkā ēdienus taisīja Mārtiņš Sirmais (ir televizorā),
Valters Zirdziņš (strādā pilī) un Kārlis Celms (izskatās pēc samuraja, no
visiem man patika vislabāk).
Mūsu galdiņam blakus sēdēja 2 apgleznotas kolonnas: uz
vienas bija uzraksts „SMIRD”, uz otras bija uzzīmēts kāškrusts, sātana zvaigzne
un zaķis.
Tusofka reāli sākās tad, kad klāt piezvārojās viesmīlis,
kurš piedāvāja izvēlēties vīnu. Pēc viņa paskaidrojuma tā arī neko nesapratu,
jo viņš nepieminēja pašu svarīgāko – alkohola procentus. „Neviens nav pati
pilnība,” nodomāju un palūdzu, lai man nes visu pēc kārtas un lai nekādā
gadījumā neiedomājas atkārtot vienu un to pašu dzērienu – no vienveidības man
vienkārši paliek slikti.
Tālāk rauta dalībnieki tika informēti par to, ka ēdīsim 18
ēdienu un visas izejvielas vestas no tuvāko 50 km apkaimes. Jāpiebilst, ka
beigās mūsu galdiņš nosprieda, ka viss ir vests no tuvākajiem 50 metriem, bet
vislabākie ēdieni vienkārši salasīti zem galda.
Mūsu galdiņš nenoliedzami bija jautrākais, jo, kad tika
atnests pirmais ēdiens, mēs bijām saplēsuši jau 2 traukus. 18 ēdienu uzskatījumu varēs apskatīt texxxtam
pievienotajai vērtējumu tabulai, tāpēc tagad atsāstīšu vien spilgtākos
iespaidus.
Kad pie mūsu galdiņa ieradās pavārs, lai pastāstītu par
stobrkaula rašanās vēsturi, gribēju zināt, kā tieši pagatavota kaut kāda rozā
herņa, ar kuru tas apslacīts. Izrādās, tas ir vecs ēdiens, jo vienu dienu
dzērvenes ar citām lezbēm jānotur marlē, lai tur kaut kas iztek. Viena diena?
Tātad nav svaigs ēdiens, ja vien tā marle nav turēta ledusskapī. Bet kurš tad
tur marli ledusskapī?! Marle jātur uz pušumiem, asinīm! Ēdot zaļu biezpienu ar
mandarīnu miziņām, mani biedri nosprieda, ka te iezogas vēdiskā tradīcija.
Pilnībā piekrītu – redziet, vēdiskā tradīcija jau ir tāda sevis pārvarēšana, un
man totāli bija sevi jāpārvar, lai iztukšotu nākamo ēdienu – spainīti ar
sviestu pupiņu ūdeni. Kaut arī citi gurmāni sacīja, ka tas esot bijis kaut kas
atsvaidzinošs, mans vakara partneris, kurš līdz šim savas atzīmes bija
klaigājis skaļi, šoreiz neko neteica, bet tikai zem galda parādīja divus
pirkstus (tas nozīmē atzīmi 2). Sorry, gurmāni, es šitajā neiebraucu, tāpēc
sviesta pupiņu ūdeni papildināju ar vīna ūdeni. Protams, var uzskatīt, ka tas
kaut kādā ziņā bija atvēsinoši – sviesta pupiņu sviests atgādināja sviedrus, un
svīšana jau pazemina ķermeņa temperatūru.
Apmēram šobrīd sākām plānot, ko darīsim pārtraukumā, kas
solīts pēc devītā ēdiena. Tā kā noskaidrojām, ka veikals ir 200 metru attālumā,
nolēmām doties pēc plastmasenes un pievienoties dzērājiem, ko satikām, čāpojot
uz terasi. Bet ne tik strauji – līdz brīvlaikam sastapāmies ar dažiem ahujenna
krutiem pārsteigumiem. Piemēram, tās gailenes, kas bija saspraustas uz smilgas,
ikvienam kroplim liktu justies skaisti, un par kazas sieru ar zirņu ģimeni
nezinu – vai nu es jau biju pietiekoši iešāvusi, lai kaut ko sajauktu, vai nu
kāda izslavēta gurmāne un kazas siera ienaidniece to tiešām gardu muti aprija.
Šķiet, vissmukākais prikids bija vārītai olai
- tā tika pasniegta sūnās, kas kūpēja, jo bija sasaldētas, un man jau tās
sūniņas patīk, jo tur citreiz var atrast sēnes. Es jau dzīros to vērtēt ar 9
ballēm, bet tad iekodos olā un izrādījās, ka tā rozā herņa uz olas dzeltenuma
ir mežrozīšu sīrups. Ja uz to sviesta pupu ūdeni jau no sākuma skatījos skeptiski,
tad uz šo raudzījos ar cerībām, tāpēc nespēju novaldīties un pēc pagaršošanas
citiem biedriem paprasīt, kas tas par sūdu uz tās olas. Patiesības labad
piebildīšu, ka citiem šis ēdiens atsauca atmiņā mežrozīšu tēju, ziemassvētkus,
piedzeršanos un citas jaukas lietas, bet man vienkārši nepatīk tie saldi
prikoli. Andris Kivičs jau kad sacīja: „Neko darīt – viņa jūt to tā.”
Loģiskā kārtā pienāca starpbrīdis, bet, tā kā izrādījās, ka
tas būs tikai 10 minūšu garš, tikai aizgājām līdz dīķim, kurš bija tik aizaudzis,
ka devu tam jaunu vārdu („hujņa” ar uzsvaru uz otro zilbi). Starpbrīdī ar Kārli
sapratām, ka mēs te esam vienīgie, kas nav pāris, kā arī atklājām, ka te var uz
pāris stundām izīrēt bērnus, lai atbraukušie pāri izskatītos vēl laimīgāki.
Starpbrīža beigas.
Nākamais cēliens sākās ar jēlu zandartu uz akmens, zibens,
asmens, pēc kura rijām cūkas ausi, kas, kā pastāstīja pavārs, esot gatavota 42
stundas – tātad arī vecs ēdiens. Šajā mirklī Latvijas glītākais žurnālists
Kārlis Dagilis paziņoja, ka redīss ir latviešu ingvers, jo viņš jau kārtējo
reizi bija izjutis vēdisko elementu. Ēdienkartē bija norādīts, ka nākamā paika
būs vista, tāpēc gaidījām tā saucamo rawfood – dzīvu vistu un veseri, ar ko to
nosist. Pirms vistas gan sagaidījām stāstu par to, ka agrāk karaļiem ir bijuši
tādi džeki, kas vakariņu laikā ar dēļiem sit pa karaļa vēderu, lai viņš var
apkorķēties un rīt tālāk. Kad sagaidījām vistu, kas, izrādās jau bija beigta,
mans vakara partneris sacīja: „Perfekti rieksti!” Kaut arī esmu mazāka, vairāk
iedzērusi un bez tiesībām, nospriedu, ka labāk būs, ka mājupceļā pie stūres
sēdēšu es. Kamēr pārrunājām mājupceļu, pēkšņi izdzirdējām zāģēšanas troksni. „Moš
Lāčplēsis atnācis atpakaļ no baznīcas, ” nodomāju. Izrādās, ne - pēc mirkļa uzradās
jēra gabaliņi ar jēlu viduci, kas uzlikti uz sazāģētiem bērziem un apslacīti ar
kaut ko brūnu. Tas bija ļoti labi. Un pavārs Ēriks Dreibants, kurš bija
pielikts pie mūsu jautrīšu galda, dabūja dubulto porciju. Svolačs. Nu, ne jau
dubulto jēru, bet dubulto bērzu. Tik un tā svolačs. Tā kā jau biju apradusi ar
to, ka esam smalkā pasākumā, sāku skandalēt par to, ka mana dakšiņa ir pārāk
viegla – pasūtīju svina galda piederumus un jaunus zobus.
Te pēkšņi atčoknījāmies, ka esam kaut kādās kāzās, jo fonā
kāds klimperēja „Love me tender, bļa”. Rūgts!
Un te kārta vakara lielākajam „zajebis”. Mežacūkas ribiņu
saldējums. Izklausās pēc kārtējā Mārtiņa Sirmā „ēdam piepes” murga, un jebkurš
karbonādes franču gaumē cienītājs viņam jau sen būtu iemetis pa mūli, bet nopietni
– nekas tur nešķebināja. Nebija nekādas mežacūkas un saldējuma disonanses, bija
sajūta, ka pirmo saldējumu izdomājis Nif-Nifs, jo, kaut arī viņš izskatījās pēc
īstas cūkas, varu derēt, ka viņš tak dzīvoja mežā. Un tāpēc jau viņš uzcēla tik
sūdīgu māju – bija jāraksta detalizēta vēstule Mārtiņam Sirmajam par to, kā
taisīt cūkas saldējumu.
Pēc tam jau pavāri iebrauca īstajos saldajos, un žēl, ka tie
saldumi mani tiešām necepī (nopietni – dienu iepriekš biju ēdusi torti,
piekožot klāt kartupeli). Kad mans
vakara partneris paziņoja, ka visi ēdieni sāk izskatīties kā pasakā, piecēlos,
iemetu ar veseri pa turpat skraidelējošo vistu, iepisu visīti un teicu: „Viss,
točna es pie stūres sēdēšu!”
Visu vakariņu laiku gan es, gan Kārlis vērtēja ēdienus, un
šajā MS Excell tabulā apkopotas atzīmes un beidzot uzskatīts tas, ko mēs
vispār ēdām.
Kaut arī redzam, ka mana vidējā atzīme ir zemāka nekā otra
vērtētāja atzīme, tomēr sacīšu, ka pavāru rauts man ļoti patika, es vienkārši
domāju, ka 7 tiešām ir labi, un es ļoti ceru vēl kādreiz nonākt līdzīga kalibra
prominenču tusofkā, jo tas zandarts un mežacūkas saldējums man vēl aizvien sapņos rādās.