Sveiki, lasītāji. Vai atceraties to reizi, kad bijāt iemaldījušies Valsts elektrotehniskās fabrikas teritorijā uz kādu kārtējo vintāžistu pasākumu, mazliet pāršāvāt pār strīpu ar tiem vīniņiem, tamdēļ devāties svaigā gaisā atvilkt elpu un ievilkt dūmu, jūs izklaidīgi pļāpājāt ar grafiskajiem dizaineriem, pa kādam reklāmistam, līdz jūsu bezmērķīgais skatiens atdūrās pret nostāk stāvošu meiteni ar no zemes atrautu pēdiņu kristāla kurpītē, laiski pozējam fotogrāfam starp priedītēm? Jā, protams, mēs atceramies! Tieši tāpēc vairums no jums nav sevišķi jāiepazīstina ar Rīgas pirmās fešionistas Agneses Kleinas (turpmāk tekstā Agnesīgā) blogu. Vēlamies uzsvērt, ka šajā textā galvenais uzsvars ir tieši uz Agnesīgās blogu, nevis viņas piemīlīgo rožu un spilgto personību. Ar kādām tiesībām mēs drīkstētu te tā spriedelēt par modi? Ar tādām, ka mēs – RJ un SM – vienmēr esam bijuši nekronētie fešen policisti, tikai mums pat prātā neienāca pirmajiem uztaisīt blogu.

Mēs attiecīgajam blogam sekojam līdzi jau krietnu laiku – tik krietnu, ka tiešām neatceramies, cik sen to sākām darīt. Esam arī redzējuši Agnesīgās uznācienu Dienas viesistabā ar citiem gana krutiem blogeriem (lasi – Arni Medni), kur cita starpā Agnesīgā kautri atzina, ka viņas iedvesma rodas bloga popularitātē starptautiskos ūdeņos, tostarp Apvienotajos Arābos. Tas dzinis Agnesīgo rakstīt arīdzan angliski, un tas dzinis mūs darīt tāpat. Liels prieks vienmēr ir bijis blogā atrast ne tikai visādus modes trikus un apavu novitātes, bet arī pašas Agnesīgās fotogrāfijas, kuras diemžēl pēdējā laikā tur parādās arvien retāk.

Par ko tad īsti ir šī interneta vietne? Kādas žurnālistes mēģinājumi draudzēties ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Kā izpaužas šie mēģinājumi un centieni? Caur nepārskatāmi daudz fotogrāfijām, moderniem draugiem un pavisam diskrētu ironijas devu īsos, bilingvālos sacerējumos par laikmetīgo mākslu mūsu pašu ārienē. Emuāra apjoms ir teju bezgalīgs, tāpēc konspektēt visu blogu būtu neprāts, un mēs tagad izcelsim tikai dažus savus favorītus no Agnesīgās lielapjoma digitālā portfolijo.

Pirmais, kam pievērsās textu vērā acs, bija rubrika Mani stilīgie draugi. Šobrīd ir iznākuši 25 ieraksti šajā sērijā, un mēs iztirzāsim pēdējo no tiem – tātad divdesmit piekto (links). Agnesīgās stilīgie draugi par tādiem piesakās e-pastā, un tas nu nebūt nav šķērslis dziļai draudzībai un tai sekojošai publicitātei šajā blogā. Lai arī ar Līgu (26) – šī ieraksta draudzeni – Agnesīgā nav tikusies nekad, tas nebija traucēklis Agnesīgajai caur Līgu (Note Bene: kuru viņa nekad nav satikusi!) satikties atkal ar džeza deju. Kā var satikt kaut ko caur kaut ko, ko tu nekad neesi saticis? Anyone? Agnesīgā uzdod Līgai caur e-pastu jautājumus, uz kuriem Līga caur e-pastu godprātīgi atbild. Agnesīgā atzīst, ka Līga starp rindiņām pasaka, ka viņa ir brīva (viņas atbildēs pat starp rindiņām jūtama milzīga brīvības sajūta). Novēlam šai draudzībai garu un modernu mūžu.

Lasīt modes blogu nav viegli – mēs, piemēram, tikko pārskrollējām pāri teju septiņdesmit vidējas izšķirtspējas fotogrāfijām ar meiteņu galvas dekoriem kūku formā, līdz beidzot nonācām pie viena no pieticīgākajiem un sirsnīgākajiem ierakstiem (links), kas īpaši tuvu norezonēja mūsu aizjūru sirdīm. Agnesīgā: Man jāatzīstas grēkā – veidojot ierakstus bloga sadaļā Made in Latvia, vienmēr esmu piepūtusies lepna kā pāvs, jo latviešu radošos sasniegumus un inovācijas vienmēr mazulietiņ uztveru kā savus personīgos. Zinu, viena maza egoistiska fešionista, tas es esmu. Vienlaikus ceru, ka tādas sajūtas piedzīvojat arī jūs. Tālāk seko lakonisks uzskaitījums ar inčīgiem pričendāļiem, kas saražoti Latvijā un no kuriem nekautrētos pat Kerija Bredšova. Mēs nevaram saprast, vai Agnesīgajai kāds par to visu reklāmu maksā? Un, ja tā, tad kas aiz tā stāv? Kas parasti stāv? :-P

Tā kā emuārā tik daudz bilžu, mēs nedrīkst tās ignorēt arī savā recenzijā, tāpēc piedāvājām jums novērtēt, mūsuprāt, Agnesīgās spilgtākos brīžus Rīgas Dārzos un parkos:









Noslēgumā kā kolēģi vēlamies teikt, ka bez Agnesīgās bloga Rīgas modes druva būtu pelēka kā smēķētāja sejas āda. Un to nu mēs negribam. Novēlam daudz iedvesmas un darba spara mūsu fešionistai arī turpmāk!

-----------------------------------------------------------------------------
-----------------------------------------------------------------------------

Hello, readers. Do you remember the time when you were lost in the National Electrotechnical factory site on a regular vintāžistu measure a little over pāršāvāt stripe with vīniņiem, therefore devāties fresh air relax and pull the smoke, you are distracted pļāpājāt with graphic designers, by any advertisers to your aimless eyes rested on the girl standing away from the ground to separate it quotes a crystal shoe, gazing posture photographer between the pine? Yes, of course, we remember! That's why most of you are not very familiar with the first Riga fešionistas Agnes Klein (hereinafter Whimsical) blog. We wish to emphasize that in this text the focus is directly on the Whimsical blog, rather than her lovely roses and bright personality. By what right here so we are allowed to hold forth about fashion? With those that we - RJ and SM - have always been the uncrowned fešen policemen, just never occurred to us first make a blog.

We follow up on the blog for some considerable time - so well in that really do not remember how long ago it started to do. We have also seen Whimsical uznācienu day room with other mothers enough bloggers (read - Arnis Mednis), where, among other things Whimsical shy admitted that her inspiration from blog popularity in international waters, including the United Arab. This drive Whimsical also write in English, and drive us to do the same. Pleasure has always been the blog to find not only all kinds of fashion tricks and novelty footwear, but also in Whimsical photos, which, unfortunately, in recent times there appear more and more uncommon.

What exactly is this website? What journalist attempts to make friends with fashion, while trying to overtake. How do these attempts and efforts? Through a lot of non-transparent photographs, modern service and very discreet irony in short, bilingual writings on contemporary art in our own appearance. Blog volume is almost endless, so take notes of all the blog would be madness, and we are now Top This just a few of their favorites Whimsical volume digital portfolijo.

The first, which turned textu the eye, was a channel in My stylish friends. It is now come out 25 entries in the series, and we address here the last of them - that the twenty-fifth (link). Whimsical stylish friends of those applying for an e-mail, and it either is not an obstacle for deep friendship and subsequent publicity on this blog. Although the League (26) - this entry girlfriend - Whimsical is not never met, it was not a nuisance through Whimsical League (Note Bene: she has never met!) To meet again with jazz dance. How can I run something through something you've never met? Anyone? Whimsical Instructs League via e-mail questions for League via e-mail fairly responsible. Whimsical acknowledges that the League between the lines tells us that she was free (her answers, even between the lines felt a huge sense of freedom). We wish the friendship and the spirit of modern life.

Read fashion blogs is not easy - we like just pārskrollējām over nearly seventy medium-resolution photographs of the girls head decoration cake, until finally we arrived at one of the most modest and sincere records (link), which is particularly close to our overseas norezonēja hearts. Whimsical: I have to confess sin - creating blog entries in Made in Latvia, piepūtusies am always proud as a peacock, the Latvian creative achievements and innovations always mazulietiņ perceive as their personal. I know a little selfish fešionista, as I am. At the same time hope that such feelings are you experiencing. The following is a concise list of inčīgiem pričendāļiem produced in Latvian and from which even nekautrētos Carey Bredšova. We can not understand or Whimsical one of the ad cost? And if so, what's behind it? What are costs? :P

Since the blog so many pictures, we should not ignore them in its review, so we offer you an estimate, we believe Whimsical brightest moments of Riga gardens and parks:

[scroll up and you'll see!]

Finally, as a colleague would like to say that without Whimsical blog Riga fashion cornfield would be gray as a smoker's face. And we do not want it either. We wish you much inspiration and work our Flywheel fešionistai in the future!

Vai nebūsiet ievērojuši, ka pēdējo mēnešu laikā dzeltenās zemūdenes krusttēvs Jurģis Liepnieks uzsācis propagandu, kuru gan publiski, gan tikai klusiņām savā sirdī atbalsta teju visi lielākie sabiedrības kalpi. Protams, vārdu savienojums „dzeltenā zemūdene” nav nekādi saistīts ar „dzelteno presi”, jo tās krustvecāki jau ir Santa Anča un Juris Millers, tāpēc Jurģa brīvā laika mājas lapas „Puaro.lv” smalko aprindu sadaļu pie dzīvības tur tikai ziņas par „O’kartes akadēmiju”. Jurģis vēlas pilnībā mainīt sabiedrības apziņu un jēdzienam „dzeltens” piešķirt pavisam citu nozīmi. Proti, visiem ir jāapzinās, ka šajā gadījumā mēs nerunājam par to, vai Zatlers Saeimas kambaros salaiž ar Kukuli, bet par marihuānu, zaļo, zālīti, kanabiss, anašu, kaņepi, zaļo prieka dūmu, gandžu (ko Tilde katru reizi apzinīgi labo uz „kandža”), un varbūt nedaudz arī par citām narkotikām. Tas saistīts arī ar Bītlu dziesmu „Yellow Submarine”, kuru Makartnijs un Lenons, visticamāk, sarakstīja vienā gandžas tripā. Līdzīgā tripā Jurģis izveidoja arī savu mājas lapu ( - Nil, iedomājies prikolu - uztaisam mājas lapu "sekss, narkotikas un politika!" - Labais, davai!). Kaut arī Jurģis saka, ka pats šobrīd nelieto alkoholu (iemesli nav zināmi), nesmēķē un nelieto narkotikas, tomēr mums labi zināms, ka 2010.gada Jāņos Jurģis „sapīpējās vienkārši līks”. Kā arī viņš kādu nedēļu bijis Holandē, kur „visu to laiku pīpējuši, cik vien varējuši." Tātad, visticamāk, polittehnologam patiktu kaut vai tikai apziņa, ka kādas saspringtas darba dienas vakarā varētu rimčikā nopirkt vienu kāsi, ko uzkurīt dīvānā, skatoties „100.pantu”, un ieņirgt par raidījuma vadītāja pačku.

Attēlā - Jurģis Liepnieks

Pēdējais cilvēks, kura viedokli par gandžas legalizēšanu Jurģis ielicis savā mājas lapā, ir žurnālists Pauls Timrots, ko pat nepieredzējuši autovadītāji atpazīst kā auto ziņu raidījuma „Zebra” vadītāju. Tomēr var noprast, ka Pauls zāļuku īpaši nepīpē un pat nezin, kas ir „dzeltenā zemūdene” – „Man nav ne jausmas, kas tā par zemūdeni, nojaušu, ka kaut kas saistība ar Puaro.lv, bet novēlēt varu vienu - dzīvojiet brīvi!” Jāpiebilst, ka Pauls šobrīd Dailes teātrī iestudē savu izrādi. Ceru, ka tur spēlēs arī Latvijas filozofs un analītiķis, kā arī aktieris Haralds Burkovskis.

Pirms tam runājis ir atjaunotās Latvijas lielākais rupeklis - žurnālists Kārlis Streips. Kārlis ir daudz pārliecinātāks savos uzskatos, un būtu tīri priecīgs, ja to legalizētu, tomēr jautājumā, vai pats mēdz apsisties, neatzīstas. „Pats par savu marihuānas lietošanu vai nelietošanu es neko neteikšu, jo tas tomēr ir ārkārtīgi privātas dabas jautājums." Maukas. Nezinu, kas tur tik ļoti privāts, manuprāt, publiski pateikt, ka tu esi gejs un tusē „Purvā”, ir daudz privātāk.

Izteicies ir arī žurnālists (vai jau neesat ievērojuši tendenci, ka uzrunāti tiek tikai žurnālisti?) Juris Kaža, kurš ne tikai studiju gados kurījis gandžu, bet arī šad tad lieto alkoholu: „Alu vai viskiju, vakarā, piemēram, lasot grāmatas, vai darot kaut ko citu iPadā.” (Ceru, ka drīz iepazīsimies – alu nedzeru, bet man ir Ipad, nereāli krutākā fīča!!!)

Puaro.lv ir arī raksts, kurā uzskaitītas Latvijā zināmās personas, kas kādreiz uztinuši pa džointiņam. Labi, Jaunalksnei grūti gājis ar uztīšanu, bet sazvanījās ar bračku un kāša problēmu atrisināja. Kā tad diez viņai citādi būtu radusies atklāsme Jūrmalgeitas sakarā:

Volbrugs: Paga, viena lieta ir, ja, tev vēl divdesmit, desmit plus desmit
Ančāns: Jā
Volbrugs: Tas arī ir svarīgi. Un tur vēl daudz kas..
Ančāns: Es tagad pie stūres, piebraucu un tagad es..
Volbrugs: Jā, jā, okei. Tiecies ar viņu, viss būs kārtībā.
Ančāns: Es piebraucu, es pēc 5 minūtēm esmu pie...
Volbrugs: Labi, ok, ok.

Ja kādam radies jautājums, vai arī Textu redaktores mēdz papriecāties ar zaļīgo, atbildēsim tāpat kā visi pārējie slavenie un politkorektie: „Tikai Amsterdamā.”