Šonedēļ Vakareiropas internetus pāršalkusi lielveikalu tīkla Maxima reklāma ar nosaukumu „Pavasara sveiciens”. Vai saceltā ažiotāža ir pamatota? Atļaušos atbildēt jūsu vietā – jā.
Reklāmas veidotāji nav mazie bērni un labi zina, uz kurām latvieša jūtām spiest. Arī manu aizjūras sirdi, protams, atkausē reklāmas sākumā redzamie tukšie lielveikala ratiņi. Realitāte laba tehno pavadībā sāk pārvērsties par gatavo Leiputriju – ratiņos parādās biezpiena sieriņš „Kārums”, tam seko konfektes „Prozit”. Izcili! Ticu, ka šādus sīvus saldumus spēj pienācīgi novērtēt tikai kārklu un meiju klapēta tauta, kurai, kā ļauj noprast tālāk reklāmā redzētais, arī Westbam psihedēlija nav sveša. Kā pirmie ar savu priekšnesmu uzstājas K. Ulmaņa gatves lielveikala kolektīvs. Ja kāds apšauba Laura Reinika dziesmu videoklipu mērķauditorijas reālu esamību, tad varu ieteikt savas šaubas nekavējoties anihilēt. Man pat ir aizdomas, ka dažas kustības savā ritmikas priekšnesumā šis kolektīvs ir nospiedis tieši no „Banjo Laura” videoklipa. Protams, ja vien reklāmā redzamie dejotāji ir autentiski Maximas darbinieki, nevis pērkami aktieri. Nevar saprast.
Kā nākamie uzstājas Jūrmalas gatves veikala femīnais kolektīvs. Kustības līdzīgas pirmajam priekšnesumam, arī mūzika tā pati – „mēs esam maxima”. Tā ir laba zīme, manuprāt. Saliedēt tik iespaidīga lieluma uzņēmumu nav joka lieta. Kā nākamie seko Rēzeknes un Valmieras kolektīvi, turpinot iepriekš ieturēto stilu. Atgriežamies Rīgā. Cik atceros no skolas gadiem, tad vienmēr katrā klasē atradās kāda skuķene, kurai aerobikas priekšnesumā par katru cenu vajadzēja izlekt un turēties pašā priekšā. Arī šeit, Maskavas ielas kolektīvā, ir viena tāda, kas spītīgi uzvilkusi kostīmu un rūdītu seju mahājas ar rokām tik centīgi, ka pārējos pat nepamanu. Liedēts kolektīvs ir laba lieta, bet kur mēs līderiem? Ļoti labi, pagaidām viss ir ļoti labi, ejam tālāk. Kurzemes Maximās vīri uz dejošanu nav tik kūtri kā galvaspilsētā. Par to, saceišu godīgi, prieks, jo tas savukārt liecina par koleģiālu vienlīdzību attiecīgajā uzņēmumā.
Mēs, lieli cilvēki, zinām, ka veikalu nepārstāv tikai pārdevējs, zem tā visa sūras pūles ir ieguldījuši arī pārtikas ražotāji, tāpēc liels jo tas prieks, ka arī viņu ikdiena neizskatās aizvadīta vienmuļā rutīnā, bet gan normāli atlaižot savos baltajos prikidos. Reklāmā redzam vēl arī Matīsa ielas, Augusta Deglava ielas, Jelgavas un man apnika uzskaitīt veikalu censoņus, kuri turpina uzsākto garu. Nobeigums, loģiski, ir pats labākais, jo atklājas arī noliktavas „Abra” mums ikdienā neredzamā ikdiena – tur džeki nevis nepaguruši stibī smagas kastes, bet arī draudzīgi patresī pie veikala himnas. Šeit arī skaidri redzams, ka Maxima ir kārtējais Šķēles kantoris, jo noliktavas džekiem mugurā ir Tautas Partijas uniforma. Zin kā, pārdevējas jau nevar tā – to visi redzēs, Vienotība metīs līkumu, bet kas tad džekiem noliktavā? Tur var vilkt to, kas sirsnai tuvāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nekad mūžā vairs negribu strādāt apkalpojošā sfērā – nevar vilkt to, ko dvēsele jūt, jo ir jāvelk tas, kas jāvelk. Bluķis ap māju.
Reklāma uzrunā – tas tā kā būtu. Tomēr grūti spriest tikai pēc viena īsa pavasara sveiciena, tāpēc vēlos iepriekšredzēto salīdzināt ar to, ko piedāvā konkurenti. Lēmu par labu lielveikala Rimi reklāmas klipiņam „Rimi rokenrols”. Ja Maxima piedāvāja ritmikas konkursu pilnā atrebūcijā, tad Rimi reklāma izskatās pēc gaumīgas karaokes. Kāpēc karaokes? Jo mēs taču lieliski zinām, ka Pits Andersons nemāk runāt latviski, visa viņa daiļrade ir angļu valodā, bet te pēkšņi – latviski! Ticu, ka viņš tikai plāta muti, bet, jāatzīst, dara to ļoti labi. Maximā savu kalbasņiku radīja paši darbinieki, bet te kaut kādi bezpriģela petuhi, kaut kādas random beibes, kas vicinās ar pētersīļu buntītēm. Mani tomēr māc aizdomas, ka, ja, piemēram, Textu kolektīvs nolemtu līdzīgā garā tik jautri iepirkties, Rimi apsardze ātri vien mūs paņemtu pie dziesmas, un nē, tā nebūtu „Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi” dziesma. Iedziļinoties dziesmas lirikā, nedaudz sabīstos – „Visi labumi jau ratos, eju es uz kasi, laipnā kasierīte piemet klāt vēl lasi.” WHAT DA FUUUCK? Man, protams, garšo lasis, bet tā taču ir ellīgi dārga zivtiņa, un, ja jau pati neesmu to ielikusi ratos, diez vai es to varu atļauties, bet ātri vien dziesmas lirika atrisina pati sevi – „Tas nav veikals, tā ir dzīve.”
Reklāma. Kas īsti ir reklāma? Tezaurs man saka priekšā, ka reklāma ir interesantā, saistošā formā sniegta informācija ar mērķi piesaistīt (kam) uzmanību, izraisīt interesi (par ko), padarīt (ko) populāru un tml.; teksts, attēls, kinofilma, radioraidījums, televīzijas raidījums un tml., kas satur šādu informāciju. Par formas interesantumu, šķiet, nevēlos pārmest nevienai no iepriekšminētajām lielveikalu ķēdēm.
Skatoties abas reklāmas, nevilšus nāca prātā analoģija ar mūsdienu mūziku. Maxima ir kā Westbam, bet Rimi – krāsaina kā Mika. Es dziļi sirsnā tomēr esmu vientiesīgs provinciālis, tāpēc visticamāk lemtu par labu Rimi, kaut arī riskētu ar to, ka pārdevēja manam iepirkumam piemetīs klāt vēl pāris dārgus gardumiņus. Westbam savukārt ir kārtīgs vintage, tāpēc tie, kas iet uz Pērli, ietu arī uz Maximu.
Reklāmas veidotāji nav mazie bērni un labi zina, uz kurām latvieša jūtām spiest. Arī manu aizjūras sirdi, protams, atkausē reklāmas sākumā redzamie tukšie lielveikala ratiņi. Realitāte laba tehno pavadībā sāk pārvērsties par gatavo Leiputriju – ratiņos parādās biezpiena sieriņš „Kārums”, tam seko konfektes „Prozit”. Izcili! Ticu, ka šādus sīvus saldumus spēj pienācīgi novērtēt tikai kārklu un meiju klapēta tauta, kurai, kā ļauj noprast tālāk reklāmā redzētais, arī Westbam psihedēlija nav sveša. Kā pirmie ar savu priekšnesmu uzstājas K. Ulmaņa gatves lielveikala kolektīvs. Ja kāds apšauba Laura Reinika dziesmu videoklipu mērķauditorijas reālu esamību, tad varu ieteikt savas šaubas nekavējoties anihilēt. Man pat ir aizdomas, ka dažas kustības savā ritmikas priekšnesumā šis kolektīvs ir nospiedis tieši no „Banjo Laura” videoklipa. Protams, ja vien reklāmā redzamie dejotāji ir autentiski Maximas darbinieki, nevis pērkami aktieri. Nevar saprast.
Kā nākamie uzstājas Jūrmalas gatves veikala femīnais kolektīvs. Kustības līdzīgas pirmajam priekšnesumam, arī mūzika tā pati – „mēs esam maxima”. Tā ir laba zīme, manuprāt. Saliedēt tik iespaidīga lieluma uzņēmumu nav joka lieta. Kā nākamie seko Rēzeknes un Valmieras kolektīvi, turpinot iepriekš ieturēto stilu. Atgriežamies Rīgā. Cik atceros no skolas gadiem, tad vienmēr katrā klasē atradās kāda skuķene, kurai aerobikas priekšnesumā par katru cenu vajadzēja izlekt un turēties pašā priekšā. Arī šeit, Maskavas ielas kolektīvā, ir viena tāda, kas spītīgi uzvilkusi kostīmu un rūdītu seju mahājas ar rokām tik centīgi, ka pārējos pat nepamanu. Liedēts kolektīvs ir laba lieta, bet kur mēs līderiem? Ļoti labi, pagaidām viss ir ļoti labi, ejam tālāk. Kurzemes Maximās vīri uz dejošanu nav tik kūtri kā galvaspilsētā. Par to, saceišu godīgi, prieks, jo tas savukārt liecina par koleģiālu vienlīdzību attiecīgajā uzņēmumā.
Mēs, lieli cilvēki, zinām, ka veikalu nepārstāv tikai pārdevējs, zem tā visa sūras pūles ir ieguldījuši arī pārtikas ražotāji, tāpēc liels jo tas prieks, ka arī viņu ikdiena neizskatās aizvadīta vienmuļā rutīnā, bet gan normāli atlaižot savos baltajos prikidos. Reklāmā redzam vēl arī Matīsa ielas, Augusta Deglava ielas, Jelgavas un man apnika uzskaitīt veikalu censoņus, kuri turpina uzsākto garu. Nobeigums, loģiski, ir pats labākais, jo atklājas arī noliktavas „Abra” mums ikdienā neredzamā ikdiena – tur džeki nevis nepaguruši stibī smagas kastes, bet arī draudzīgi patresī pie veikala himnas. Šeit arī skaidri redzams, ka Maxima ir kārtējais Šķēles kantoris, jo noliktavas džekiem mugurā ir Tautas Partijas uniforma. Zin kā, pārdevējas jau nevar tā – to visi redzēs, Vienotība metīs līkumu, bet kas tad džekiem noliktavā? Tur var vilkt to, kas sirsnai tuvāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nekad mūžā vairs negribu strādāt apkalpojošā sfērā – nevar vilkt to, ko dvēsele jūt, jo ir jāvelk tas, kas jāvelk. Bluķis ap māju.
Reklāma uzrunā – tas tā kā būtu. Tomēr grūti spriest tikai pēc viena īsa pavasara sveiciena, tāpēc vēlos iepriekšredzēto salīdzināt ar to, ko piedāvā konkurenti. Lēmu par labu lielveikala Rimi reklāmas klipiņam „Rimi rokenrols”. Ja Maxima piedāvāja ritmikas konkursu pilnā atrebūcijā, tad Rimi reklāma izskatās pēc gaumīgas karaokes. Kāpēc karaokes? Jo mēs taču lieliski zinām, ka Pits Andersons nemāk runāt latviski, visa viņa daiļrade ir angļu valodā, bet te pēkšņi – latviski! Ticu, ka viņš tikai plāta muti, bet, jāatzīst, dara to ļoti labi. Maximā savu kalbasņiku radīja paši darbinieki, bet te kaut kādi bezpriģela petuhi, kaut kādas random beibes, kas vicinās ar pētersīļu buntītēm. Mani tomēr māc aizdomas, ka, ja, piemēram, Textu kolektīvs nolemtu līdzīgā garā tik jautri iepirkties, Rimi apsardze ātri vien mūs paņemtu pie dziesmas, un nē, tā nebūtu „Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi” dziesma. Iedziļinoties dziesmas lirikā, nedaudz sabīstos – „Visi labumi jau ratos, eju es uz kasi, laipnā kasierīte piemet klāt vēl lasi.” WHAT DA FUUUCK? Man, protams, garšo lasis, bet tā taču ir ellīgi dārga zivtiņa, un, ja jau pati neesmu to ielikusi ratos, diez vai es to varu atļauties, bet ātri vien dziesmas lirika atrisina pati sevi – „Tas nav veikals, tā ir dzīve.”
Reklāma. Kas īsti ir reklāma? Tezaurs man saka priekšā, ka reklāma ir interesantā, saistošā formā sniegta informācija ar mērķi piesaistīt (kam) uzmanību, izraisīt interesi (par ko), padarīt (ko) populāru un tml.; teksts, attēls, kinofilma, radioraidījums, televīzijas raidījums un tml., kas satur šādu informāciju. Par formas interesantumu, šķiet, nevēlos pārmest nevienai no iepriekšminētajām lielveikalu ķēdēm.
Skatoties abas reklāmas, nevilšus nāca prātā analoģija ar mūsdienu mūziku. Maxima ir kā Westbam, bet Rimi – krāsaina kā Mika. Es dziļi sirsnā tomēr esmu vientiesīgs provinciālis, tāpēc visticamāk lemtu par labu Rimi, kaut arī riskētu ar to, ka pārdevēja manam iepirkumam piemetīs klāt vēl pāris dārgus gardumiņus. Westbam savukārt ir kārtīgs vintage, tāpēc tie, kas iet uz Pērli, ietu arī uz Maximu.
16 komentāri | Komentēt