"Lūdzu, piedod," teica seriāla Ugunsgrēks varone Solveiga savam nu jau bijušajam vīram Aivaram, kura to nekautrējās atkārtot publiski ne vienu reizi vien. Diemžēl viņu attiecības tas neglāba. Taču nu telekanāls LNT ir nozadzis TV3 aizsākto ideju un uzsācis raidījumu sadarbībā ar Ievas pārvērtībām "Lūdzu, piedod". Raidījumā var piedalīties jebkura vecuma dalībnieks, kuram ir interese lūgt publisku piedošanu. Tādu šoreiz lūgšu arī es, jo esmu nokavējusi sava teksta nodošanas termiņu par aptuveni vienu diennakti, bet par to teksta beigās. Tā kā EK mani nokristīja par šī medija sirsnīgāko veceni, nolēmām, ka tieši es spēšu vislabāk izprast "Lūdzu, piedod" nianses. Piebildīšu, ka EK novēroja arī to, ka es lielā aizkustinājumā skatos raidījumu trīs stundas - tātad tas ir pieklājīgas pilnmetrāžas filmas garumā.
Pirmajā raidījumā piedošanu lūdza Edgars savai sievai Ilonai, kura viņu pēc piecu gadu kopdzīves pirms pāris mēnešiem pametusi. Galvenā problēma, kāpēc tas noticis, ir tā, ka Edgars ir kā nātre - tikai dzelt, dzelt, dzelt. Bez dzelšanas viņam patikusi arī dzeršana, jo pēc gadījuma, kad sieva nav sākusi laicīgi priecāties par iztīrīto dzīvokli, Edgars nomierinājis nervus ar pudeli polša. Vīrietis atzīst, ka esot liels pļāpa, bet sieva tikpat kā nerunā, tāpēc viņš Ilonu kopdzīves laikā uztvēris kā būtni, lietu vai mantu, taču tagad - kā zvaigzni (t.i. dabas parādību). Edžus skaidri definē savu mērķi sievai vairs nepiekasīties, un pieņemt viņas nerunāšanu, jo ir jau arī citi veidi, kā paust savas emocijas, un es domāju, ka tas ir pareizi. Tā kā pamanīju, ka Edžum patīk lietot dažādas metaforas, kā arī viņš ķēpā grāmatu, un kadrā ik pa laikam parādījās romantiska lidmašīna, bija skaidrs, ka viņam ir tuva arī poēzija. Jā, Edgars atzina, ka emocijas paužot dzejā, ko laikam kā veltījumu sievai arī radīja paralēli sižetam, taču dzeja neesot tur kaut kā tā (citēju): "Rudenī lapas birst, tāpēc ka vējš par stipru". Piekrītu, tā taču, cik man zināms, ir proza, bet tā kā nevaru saredzēt, kāda īsti ir Edgara dzeja, mēģināšu savu vīziju par to aptuveni sadzejot pati:
"Ja negribi, tad nerunā,
Tu mana zvaigzne vienīgā.
Man apnicis dzert polšu,
Sapņojot par Brendu Volšu"
Edžus arī atzīst, ka baidījies mīlēt gan sievu, gan bērnus, jo negribējis tos pazaudēt. Jāatzīst, ka man tas viss, ko Edžus saka, ir tik pazīstams, jo esmu pieredzējusi gan regulāru un mērķtiecīgu aizkaitinājumu, gan arī visādas pilnīgi debilas rīcības, lai gan pašam sirds asiņo, ka tas mani zināmā mērā tā mātišķi aizkustina. Gan Edgara nekautrēšanās kā diezgan patriarhālam džekam runāt par savu emocionālo pasauli, gan arī apzināties savu vainu attiecību izjukšanā, gan arī vēlmi tagad krist otrā galējībā un "mīlēt visus cilvēkus", lai cik tas arī tur viss neizklausītos pretrunā ar cilvēka dabu. Tikai, lūdzu, nedomājiet, ka man uzreiz acis slapjas, kad viņš saka, ka katru nakti patveras sapnī pie savas zvaigznes, taču kāpēc gan kopā ar tām lidenēm kadrā drusku palidināties mākoņos.
Taču raidījuma beigās uzzinu, ka šim stāstam tāpat kā seriālam "Ugunsgrēks" būs arī otrā sērija, turklāt - jau nākamajā dienā. Tā kā es ar nedēļas nokavēšanos sērfoju pa raidījumu arhīviem, uzreiz slēdzu iekšā turpinājumu. Sieva Ilona tiek filmēta bērnu spēļu laukumā, kas tāpat kā Edgara lidmašīnas simbolizē viņas iekšējo pasauli - būt ar bērniem, kas ļauj viņai nejusties vientuļai šajā pasaulē. Ilona runā ļoti klusu, tā kā mani māc šaubas, vai viņa maz runā tik maz, cik Edgars ir iedomājies, vai arī daļu viņš vienkārši nedzird bērnu likto lego klucīšu fonā. Ilona uzreiz atzīst, ka tas nebija nekāds vizuālais izskats, kas viņu Edgarā piesaistīja, lai tikai neviens nepadomā, ka viņai tas džeks iepriekšējā sižetā liekas baigi smukais. Cik noprotu, galvenais, kas viņu piesaistījis, ir abpusējā vēlme pēc bērniem, un tas, ka Edgars licies dzīves gudrs. Godīgi sakot, man ir ļoti žēl visus cilvēkus, kam Edgars kādreiz dzīvē ir tāds licies, taču netaisos te nevienu tiesāt, jo Aina Poiša raidījuma beigās man nemaz to neļaus. Ilona stāsta, ka viņas vīram paticis parunāt par paralēlo pasauli, kas man atgādina kādas man zināmas pieaugušas sievietes profilu draugiem.lv, kura tur norādījusi, ka viņai "patīk parunāties par nezināmo." Nesen gan man par paralēlajām pasaulēm, kurās ierauts pazudušais advokāts Aivars Platacis, stāstīja arī kāds Latvijā cienījama žurnāla galvenais redaktors, taču man ar paralēlajām pasaulēm joprojām ir visai perpendikulāras attiecības. Tāpēc es saprotu Ilonu, kura saka: "cik tās dienas un naktis var klausīties (Edgarā - autora piezīme), gribas arī pagulēt".
Abu vecākais dēls, kuru Edgars vispār nepieminēja, sakot, ka mammai nav pie tēta jāatgriežas, un viņa nolēmusi dēlu arī klausīt. Drusku gan priecājas, ka dēlu nav klausījusi jau agrāk, jo tad nebūtu tikusi pie meitas. Tie visi mammu stāsti par to, ka ir tik labi, ka tomēr satika tēti, ar kuru, izrādījās, nav nekā kopīga, jo citādi nebūtu piedzimuši jūs, bērniņi, nāciet, ir tikpat saprotami, cik galīgi ačgārni. Man patīk, ka abi pagaidām vēl laulātie draugi pārdzīvoja, ka nav gājuši uz teātriem, un vienprātīgi minēja to kā galveno iespējamo izklaides veidu.
Godīgi sakot, man abus ir žēl, jo var taču manīt, ka nekādas mīlestības viņu starpā nekad nav bijis. Šķiet, ka apprecēties bijusi patiešām liela muļķība, jo, tā kā mīlestība ir kaut kāda irracionāla lieta, ar to vismaz var attaisnot precības. Raidījuma beigās Tautas balss vadītāja Aina Poiša, kratot ar pirkstu un skatoties man acīs, gan atgādina, ka "Raidījums domāts, lai uztvertu un padomātu par savām dzīvēm!", bet kā gan es, kārtīgi neiztiesājot citus, varu saprast, ko man "uztvert par savu dzīvi"? Pēc raidījuma man ir skaidrs, ka tad, ja tev patīk parunāt par paralēlo pasauli, ir jāprec kāds, kurš būs gatavs piedalīties sarunā, un tad varbūt arī viņš tevi tik ļoti nekaitinās.
Nu varu atklāt, ka šim seriālam ir arī trešā - izšķirošā sērija, kurā abi satiekas, taču es vispār neredzu tai jēgu, tāpēc neskatījos. Jums gan iesaku noskatīties to vai pirmās divas, jo tad, ja tiešām izlasījāt visu tekstu, noteikti esat ieintriģēti, kā Edgars un Ilona izskatās "pēc vizuālā". Tas taču ir tāpat kā iečekot draugos džeku, kurā draudzene iemīlējusies, - baigi interesanti.
Kā jau sākumā brīdināju, noslēgumā pievienoju pēc EK lūguma gatavoto atvainošanās kartiņu ar šī gada putnu (meža pūču) kori. Ja nepamanījāt, tur ir arī diriģents.
5 komentāri | Komentēt