neprātīgu prieku manī ir radījusi vairāku cilvēku neizpratne par to, huj divdesmit dienu neesmu pievērsusies texxxtiem, kā arī nepārprotamas pavēles goņīt dziļas izpratnes cauraustu kāda ikdienišķa fenomena apskatu. šodien pievērsīšos savam mīļajam dailes teātrim, kas -kāda sagadīšanās!- atrodas tieši blakus pilsētas lielākajai slimnīcai. teātris mani no sirds iepriecina, paklausot diviem maniem lūgumiem - dalīt šmigu, lai priekšnesums būtu panesams, kā arī brīdināt par to, ka izrādē dzied. spēlmaņu naktī šmigu mutē lēja ar varu, bet to, ka izrādē "trīs sprīdīši un vilks" diemžēl dzied, zināja visi sētas kranči, un paģiku dzērāji jau pratās un nosauca to par teātra dienas koncertu. paldies lasītājam pēterim, kurš man ieteica pievērsties šim šedevram, kā arī manai māsai, kas uzdāvināja man biļetes uz izrādi, kas tiek saukta arī vienkārši par šlāpina izrādi, jo juris strenga tur staigā ar "vienotības" kreklu, un šlāpins, kā zināms, ir "vienotības" kalps.

pirms sākuma, protams, lēnām piegāju pie šmigas galdiņa pēc vīna glāzes. lēnām, jo klausīju kādai ar vaniļas smaržām piegāztai sievietei, kas savam bērnam sacīja, ka teātrī nevarot skriet, jo tas neesot stadions. nevar nepiekrist. kad biju mazliet ieķemmējusi, devos iekšā zālē, kur līdz potītēm bija izlietas dzintara smaržas "saldā dzīve". nav šaubu, ka izrādes tapšanā piedalījies latvijas inovāciju guru, silikona ielejas mērs artūrs mednis, jo bez vaniļas smaržām jutu arī nepārprotamu inovāciju dvingu - pirms izrādes varēja skatīties uz ekrānu ar tetri, kurā vienlaicīgi krīt lejā četras figūras. bija skaidrs - "trīs sprīdīši" būs gudra izrāde par lietām, kas nav iespējamas. un tetra figūriņas tika liktas tik stulbi, ka jau pirms šova zināju, ka es varu labāk.

"trīs sprīdīši" it kā esot par mazu tautu, kurā ir tikai trīs cilvēki, turklāt visi džeki. varētu domāt, ka šī tauta ne tikai runā kaut kā tautiski, bet arī pārstāv citu sugu - sugu, kas vairojas daloties, nevis normālā divu dzimumu pišuku ceļā. tomēr mazliet vēlāk izrādās, ka ir arī sprīdene lienīte, kas ir džeza dziedātāja un trim džekiem brīvajā laikā sakārto māju un pienes alutiņu, ko, kā vēsta latviešu tautas dziesma, ir darījis (uzbrūvējis) seskis. ko var gribēt no dzēriena, kuru taisa smirdīgs dzīvnieks? trīs sprīdīši ir lauris dzelzītis, gunča no "būt mīlētai" un juris strenga, par kura veiklo locīšanos no sirds nobrīnījos, jo pēdējo desmit gadu laikā biju redzējusi viņu tikai līķa vai wannabe līķa lomās. viņi ir "tipiskie latvieši" - skatās hokeju, dzer, ir slinki un grib naudu, bet bankas viņus appiš. un nav nekāds brīnums - viņi nepamana, ka naudasmaiss smurguls spēlē šahu tikai ar baltajiem kauliņiem (4 gab.).

tiem cilvēkiem jau patīk visādas dziesmas, tāpēc pie ceturtās visi sāk plaudēt līdzi, un uz skatuves parādās liela zivs, kas liek manai ihtiologa sirsniņai sadalīties pa šotiem. pirmajā cēlienā sprīdīši iegūst mandātu saeimā godīgās vēlēšanās, kas nozīmē, ka šajā tautā ir vēl daži cilvēki - citi deputātu kandidāti ar dažādām šlipsēm, kā arī vēlētāji, kas uz šiem petuhiem uzķērušies. tālab īsti nesaprotu, kas liek trim zēniem nākamajā cēlienā pist prom - saka, ka sūdi ar naudu, bet viņi taču strādā saeimā, kur, kā man no drošiem avotiem zināms, vienmēr ir šampanietis. pirmā cēliena beigās man blakus sēdošais "dzintara" reklāmas ķermenis savai druškai sacīja: "te ir jāraud, nevis jāsmejas." izrāde bija tik interesanta, ka mana mama tikai starpbrīdī pamanīja, ka viņai blakus sēž druška.

tā klāt bija starpbrīdis, atkal bija jāskatās ekrāns, kur šoreiz rādīja kaut kādu to apļu šuri muri, no kā var reāli apdolbīties, bet, tā kā šis nebija tas niknākais šuri muri, tad tomēr iemalkoju vēl mazliet vīna (bet pamēģiniet jūtūbē tos šuri muri, istaba tiešām sāks šķobīties). te man ir jāveic neliela atkāpe ne pa tēmu, bet šī ir tiešām ļoti svarīga informācija - teātrī redzēju kitiju no ugunsgrēka, bet izrādās, ka tajā pašā laikā viņa bijusi ugunsgrēkā. divi varianti - vai nu ne tikai ļeonam ir bratans, bet arī kitijai ir māsa, vai arī izrāde un starpbrīdis notika ierakstā, jo visi zina, ka ugunsgrēks tiek rādīts tiešraidē.

otrajā cēlienā sprīdīši devās uz visādām ārzemēm. uz angliju - lai nemaksātu par restorānu. uz holandi - lai dabūtu piķi. uz parīzi - lai izpistu priekamāju ģetkas. beigās tomēr viņi nolemj atgriezties, jo citur nevar dabūt rupjmaizi un citur paģiru sviedri nav tādi. cik zinu, tam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi, jo reti kurš brauc uz importa zemēm, lai nebūtu jāēd tā jobnutā rupjmaize un lai smaržotu labāk. brauc, jo nav naudas. te mana tetra hipotēze par to, ka izrādē būs nereālas lietas, ir piepildījusies.


"trīs sprīdīšos" man vissliktāk patika saša no ugunsgrēka, jo viņš jau tā ir ļoti nesmuks, bet vēl bija uzvilcis kaut kādu drausmu sarkanu samta kostīmu un dziedāja par narkotikām, un man, kā zināms, besī visādi amfiki un ekstazī, un kokaīni. kas patika vislabāk? solījums programmiņā, ka šajā farsā varēs izrēkt liesu. pohuj, ka beigās neiesmējos nevienu reizi. un arī žēl, ka nebiju tajā izrādē, kur mirklī, kad sāka dziedāt sirdsmīļā monika, texxxu dročītājs pēteris esot cēlies kājās un applaudējis. diemžēl viņš bija vienīgais.

vai iesaku kādam citam apmeklēt šo izrādi? atkarīgs no tā, vai šlāpina joki rīgas laika pakaļā Jums liekas smieklīgi un vai viņa dzeju Jūs skaitītu pie ziemassvētku eglītes. lai beidzot radītu jautru gaisotni, pastāstīšu anekdoti, kuru esmu radījusi kopā ar texxxtu kolēģi sandru mētru:

šlāpins iet pa parku. tur džilindžers ber auzu pārslas acīs. šlāpins: "idiot, ko tu dari?" džilindžeris: "zīlītes baroju. tev cīga nav?" šlāpins: "man īrijā palika."