Ļoti lakoniskajā apollo.lv rakstiņā "Linda Leen un Jaunups vairs neesot kopā" neko daudz vairāk par to, kas jau minēts virsrakstā, jūs neuzzinasiet, tamdēļ es jums pastāstīšu mazliet vairāk par mīlestības ilgtspējīgu attīstību un tās neiespējamību attiecīgajā gadījumā. Skaidrības labad, uzreiz piebildīšu, ka esmu gana neitrāla persona attiecīgās lietas izskatīšanā un tomēr šie cilvēki man nav sveši - esam ēduši pie viena galda un pārmijuši elementāras pieklājības frāzes. Uz ielas ar Edgaru sveicinātos. Varbūt (neesmu tik pārliecināta, bet tomēr) ar Lindu arī.
Šī publicētā ziņa patiesībā mani ļoti iepriecināja (satvariski, nevis saturiski), jo tā gana diskrēti paziņo situācijas izmaiņas, gluži kā tāds lādzīgs draugs, kas pavēsta par pāri, kas izšķīries, nevis tāpēc, lai trītu mēles, bet lai zinātu, ka turpmāk vienas dāvanas vietā uz tematiskiem svētkiem ir jāmeklē divas. Arī es centīšos saglabāt šo atturību, nelienot attiecīgo cilvēku dzīvēs tik dziļi, lai manis rakstīto varētu interpretēt kā informācijas pornogrāfiju, bet gan šo problēmu, ja notikušo kāds vēlas tā saukt, izmantot kā trafaretu, lai verbālā ceļā uzzīmētu mīlestības ēterisko dabu. Teikšu uzreiz, lai nav lieku pārpratumu pēcāk - es neesmu no tiem cilvēkiem, kas visu reducē līdz fizioloģijai un mīlestību traktē kā ovulācijas vijebonus vai kā garantijas talonu pastāvīgam pišukam ar sev visērtāko cilvēku. Es esmu no vecā kaluma skolas, kas tic, ka īsta mīlestība gaida (sekss negaida, mīlestība gan, tāpēc arī nepropogandēju celibātu, jo kāpēc gan nepakavēt sev laiku, kamēr gaidi zajebusu). Gaida tāpat kā heroīns, ja esat kādreiz ņēmuši. Var jau nelietot, bet tevi pacietīgi gaida. Šim jūs varat nepiekrist, uz priekšu, es tikai vēlējos to pateikt uzreiz, lai mani idejiski ienaidnieki šajā vietā arī aizvērtu savu browseri un tālāk nelasītu.
Cilvēki, cik mani šaurie apziņas horizonti spēj atklāt, dalās divos tipāžos - tie, kas domā, ka ir jādara viss iespējamais, jākāpj sev pāri un jāatdod pēdējie spēki, lai tikai noturētu par patiesību to, ko paši esam pieņēmuši, un tie, kas domā, ka, kad tad tā svecītes liesmiņa dziest, tad arī viņa dziest, un neba nu apzināti to aizšķīlām, neba nu tagad arī paši apzināti pūtīsim elpu uz dzirkstelēm, cerībā, ka aizdegsies atkal. Nejēdzīgi, ja iemīlējušies šādi antitipi. Taisnība visticamāk nav nevienam, bet paga, es pārāk izklausos pēc Mišela Fuko un drāžu teoriju, tāpēc labāk atgriezīšos pie iesākuma vēlreiz.
Mīlestības ilgtspējīga attīstība. Šķietams process, kas pieprasa pēc definīcijas tālmērķīgu shēmošanu un negausīgu ieguldīšanu. Cik tas ir pareizi - es nezinu. Man šķiet, ka mīlestība nav mērķis, kas jāsasniedz, tas ir process, kas notiek. Likumsakarīgi, ka process mēdz transformēties vai vienkārši izbeigties, pārāk daudzi ārēji spēki iedarbojas uz mūsu apziņu. Reiz 1995. gada izdevuma pornožurnālā "Sexer" es izlasīju, ka mīlestība ir tad, kad tu saproti, ka skūpsti savu labāko draugu. Ja pieņemam šo domu, redzam, ka visa pamatā ir draudzība, nevis kaisle vai citas erotiska rakstura emocijas. Kas ir draudzība? Draudzība ir sapratne starp diviem cilvēkiem. Kas nodrošina sapratni? Cieņa, varbūt kopīgas intereses, mērķi? Kopīgas vērtības. Un pieņemot šo domu, atliek secināt, ka pietiek ar sīkumu, pavisam nebūtisku detaļu, lai redzētu, ka no tā vien ir iespējams paredzēt katra pāra likteni, ja tas ietu savu gaitu bez vardarbīgas cenšanās glābt brūkošo.
Esmu jau iepriekš minējusi, ka savu gudrību kaldinu darbiņā, ar ko pelnu maizīti, nevis sašņaucoties akadēmiskus šablonus. Strādāju par dīdžeju, daudz jau nenopelnu, bet dzīvot var. Lindas mīļākā dziesma ir Prince gabals "Purple rain". Edgara mīļākā grupa ilgu laiku ir bijusi Nirvana. Saprotiet uz ko tēmēju? Not gonna happen, jo vismaz man nav padomā neviena Nirvanas dziesma, kas veidotu labu mash-up`u kopā ar "Purple rain". Un kas tad ir draudzība, šis fundamentālais mīlestības pamats? Tā ir saskaņa, tieši tā, jā, tas ir labs mash-up's. Protams, es nenoliedzu, ka tie uzcītīgie cilvēki varētu vilkt savas attiecības pat tad, ja kāds no viņiem klausītos Lykke Li, bet otrs - Puddle Of Mud. Tomēr es, vecā kaluma skolas audzēknis, saku, ka mīlestība nav cilvēka roku darbs, tā nav cīņa ar vējdzirnavām, kurā tev jācenšas par katru cenu saglabāt to, ko esi pats izdomājis. Mīlestība notiek, nevis ir. Un, ja tā ir mīlestība, tad divi satikušies cilvēki ātri vien spētu citu dziesmu dziedāt, bet, jo gribētos, nevis jo vajadzētu. Man nekad nav padevies būt skaidrā skaidrai izteiksmē, bet es ceru, ka jūs apmēram uztveriet. Lai nodzītu jūs no ceļa, pateikšu, ka mirklīgā mīlestība ir vienīgā mūžīgā mīlestība. Ilgtspējīgas attīstības mīlestība ir attiecības, kurās divus cilvēkos vieno miljons dažādu mīlestību. Labi, šis noteikti nav labākais mans rakstu darbs, jo man arvien trūkst sistemātikas, taču nobeigumā gribu Lindai un Edgaram veltīt rindiņas no vienas Television Personalities dziesmas:
i've got scars
you've got scars
at least we've got something
Un tā arī beigās bija. Es nevienam neiesaku lasīt. Es novēlu noklausīties Daniel Johnston sacerēto dziesmu "True love will find you in the end", lai kur arī tās beigas nebūtu.
Šī publicētā ziņa patiesībā mani ļoti iepriecināja (satvariski, nevis saturiski), jo tā gana diskrēti paziņo situācijas izmaiņas, gluži kā tāds lādzīgs draugs, kas pavēsta par pāri, kas izšķīries, nevis tāpēc, lai trītu mēles, bet lai zinātu, ka turpmāk vienas dāvanas vietā uz tematiskiem svētkiem ir jāmeklē divas. Arī es centīšos saglabāt šo atturību, nelienot attiecīgo cilvēku dzīvēs tik dziļi, lai manis rakstīto varētu interpretēt kā informācijas pornogrāfiju, bet gan šo problēmu, ja notikušo kāds vēlas tā saukt, izmantot kā trafaretu, lai verbālā ceļā uzzīmētu mīlestības ēterisko dabu. Teikšu uzreiz, lai nav lieku pārpratumu pēcāk - es neesmu no tiem cilvēkiem, kas visu reducē līdz fizioloģijai un mīlestību traktē kā ovulācijas vijebonus vai kā garantijas talonu pastāvīgam pišukam ar sev visērtāko cilvēku. Es esmu no vecā kaluma skolas, kas tic, ka īsta mīlestība gaida (sekss negaida, mīlestība gan, tāpēc arī nepropogandēju celibātu, jo kāpēc gan nepakavēt sev laiku, kamēr gaidi zajebusu). Gaida tāpat kā heroīns, ja esat kādreiz ņēmuši. Var jau nelietot, bet tevi pacietīgi gaida. Šim jūs varat nepiekrist, uz priekšu, es tikai vēlējos to pateikt uzreiz, lai mani idejiski ienaidnieki šajā vietā arī aizvērtu savu browseri un tālāk nelasītu.
Cilvēki, cik mani šaurie apziņas horizonti spēj atklāt, dalās divos tipāžos - tie, kas domā, ka ir jādara viss iespējamais, jākāpj sev pāri un jāatdod pēdējie spēki, lai tikai noturētu par patiesību to, ko paši esam pieņēmuši, un tie, kas domā, ka, kad tad tā svecītes liesmiņa dziest, tad arī viņa dziest, un neba nu apzināti to aizšķīlām, neba nu tagad arī paši apzināti pūtīsim elpu uz dzirkstelēm, cerībā, ka aizdegsies atkal. Nejēdzīgi, ja iemīlējušies šādi antitipi. Taisnība visticamāk nav nevienam, bet paga, es pārāk izklausos pēc Mišela Fuko un drāžu teoriju, tāpēc labāk atgriezīšos pie iesākuma vēlreiz.
Mīlestības ilgtspējīga attīstība. Šķietams process, kas pieprasa pēc definīcijas tālmērķīgu shēmošanu un negausīgu ieguldīšanu. Cik tas ir pareizi - es nezinu. Man šķiet, ka mīlestība nav mērķis, kas jāsasniedz, tas ir process, kas notiek. Likumsakarīgi, ka process mēdz transformēties vai vienkārši izbeigties, pārāk daudzi ārēji spēki iedarbojas uz mūsu apziņu. Reiz 1995. gada izdevuma pornožurnālā "Sexer" es izlasīju, ka mīlestība ir tad, kad tu saproti, ka skūpsti savu labāko draugu. Ja pieņemam šo domu, redzam, ka visa pamatā ir draudzība, nevis kaisle vai citas erotiska rakstura emocijas. Kas ir draudzība? Draudzība ir sapratne starp diviem cilvēkiem. Kas nodrošina sapratni? Cieņa, varbūt kopīgas intereses, mērķi? Kopīgas vērtības. Un pieņemot šo domu, atliek secināt, ka pietiek ar sīkumu, pavisam nebūtisku detaļu, lai redzētu, ka no tā vien ir iespējams paredzēt katra pāra likteni, ja tas ietu savu gaitu bez vardarbīgas cenšanās glābt brūkošo.
Esmu jau iepriekš minējusi, ka savu gudrību kaldinu darbiņā, ar ko pelnu maizīti, nevis sašņaucoties akadēmiskus šablonus. Strādāju par dīdžeju, daudz jau nenopelnu, bet dzīvot var. Lindas mīļākā dziesma ir Prince gabals "Purple rain". Edgara mīļākā grupa ilgu laiku ir bijusi Nirvana. Saprotiet uz ko tēmēju? Not gonna happen, jo vismaz man nav padomā neviena Nirvanas dziesma, kas veidotu labu mash-up`u kopā ar "Purple rain". Un kas tad ir draudzība, šis fundamentālais mīlestības pamats? Tā ir saskaņa, tieši tā, jā, tas ir labs mash-up's. Protams, es nenoliedzu, ka tie uzcītīgie cilvēki varētu vilkt savas attiecības pat tad, ja kāds no viņiem klausītos Lykke Li, bet otrs - Puddle Of Mud. Tomēr es, vecā kaluma skolas audzēknis, saku, ka mīlestība nav cilvēka roku darbs, tā nav cīņa ar vējdzirnavām, kurā tev jācenšas par katru cenu saglabāt to, ko esi pats izdomājis. Mīlestība notiek, nevis ir. Un, ja tā ir mīlestība, tad divi satikušies cilvēki ātri vien spētu citu dziesmu dziedāt, bet, jo gribētos, nevis jo vajadzētu. Man nekad nav padevies būt skaidrā skaidrai izteiksmē, bet es ceru, ka jūs apmēram uztveriet. Lai nodzītu jūs no ceļa, pateikšu, ka mirklīgā mīlestība ir vienīgā mūžīgā mīlestība. Ilgtspējīgas attīstības mīlestība ir attiecības, kurās divus cilvēkos vieno miljons dažādu mīlestību. Labi, šis noteikti nav labākais mans rakstu darbs, jo man arvien trūkst sistemātikas, taču nobeigumā gribu Lindai un Edgaram veltīt rindiņas no vienas Television Personalities dziesmas:
i've got scars
you've got scars
at least we've got something
Un tā arī beigās bija. Es nevienam neiesaku lasīt. Es novēlu noklausīties Daniel Johnston sacerēto dziesmu "True love will find you in the end", lai kur arī tās beigas nebūtu.
3 komentāri | Komentēt