Visupirms sākšu ar to, ka sestdien ar DJ dzēsām savus līdzšinējos parādus, tāpēc drošu sirdi varam krāt jaunos. Šonedēļ mūsu pētnīcisko darbu ir virzījuši kolēģi no meitas uzņēmuma teksti. JS ieteica materiālu mūsu DJ, jo abus saista un izklaidē filozofijas vēsture, turklāt abi ir politiski kreisi noskaņoti (moderni komjaunieši, atļaušos teikt); EK jau ir uzrakstījusi recenziju par tēmu, ko viņai aiz krūštura aizlika KO - kas kopīgs viņiem, jautāsiet? Abi ir diezgan awesome, bet principā tā arī ir vienīgā kopīgā rakstura iezīme. Tūliņ Jums piedāvāšu savu analīzi tam, ko man izlasīt piedāvāja KE. Kas kopīgs ir mums? Ilgi domāju par šo. Dzimums - pēc pārdomām es atzinu šo par vērā ņemamāko līdzību. Lūdzu, nedomājiet, ka koķētēju ar sarkasmu - nebūt! Dzimums visos mentāles līmeņos ar visām no tā emocionāli izrietošajām sekām. Tas nav maz. Tas ir daudz. Un neaizmirsīsim mūsu šīs nedēļas disciplināru Ešu aka maita - paldies arī viņam.

Tātad Karlīna man piegādāja neliela izmēra padomju gados izdotu grāmatiņu ar nosaukumu "Ābece nepilngadīgajiem", ko sastādījuši Adele Aļeksejeva un Anatolijs Streļannijs. Rozā krāsas līmpapīrītis kalpoja par norādi ceļam uz nodaļas "Mietpilsonība" pirmo lappusi. Nodaļa sākas ar pavisam lakonisku skaidrojumu tam, ko īsti nozīmē vārds 'mietpilsonība' - morāla īpašība, kas vispārīgi raksturo tādu dzīves un domāšanas veidu, kura ideālus ierobežo šauri personiskas intereses. Tai piemīt gļēvulība un pielāgošanās politikas jomā, liekulīga morāle, vulgāra gaume.

Principā ontodidaktikas paraugstunda bija šī nodaļa. Mazliet mulsināja pirmās personas rakstītāja forma, jo man nebija īsti skaidrs, kas runā - Adele vai Anatolijs. Bieži tiek lietotas atsauces uz kādu Gorkiju, bet manas šauri lokalizētās zināšanas kā vienīgo referenci šim vārdam spēj atrast tikai krievu ansambli Gorky Park, tāpēc īpaši nepretojos asociācijām ar šīs grupas solistu. Labi vismaz, ka esmu nojūdzies hipsters, kas lasa dzeju, jo tālākā tekstā citētais Čehova vārds man nebija svešs. Nocitēšu arī es - tātad Čehovs ir grūtsirdīgi teicis: "Nolikuši priekšistabā japāņu putnubiedēkli, iesprauduši kaktā ķīniešu lietussargu, uzkāruši kāpņu margām tepiķi un domā, ka tas ir mākslinieciski." Respektīvi, es mēģinu līgani pārslīdēt no ievada pie lietas, bet sentenču piruetēs es esmu tikpat clumzy kā Čārlzs Montgomerijs Bērnss no multiplikācijas filmas "Simsoni".

Ļoti triviālā veidā tiek runāts par to, ka principā nekas neko nenozīmē - tas, ka tu kolekcionē Baha fūgas nepadara tevi par indie, un tas, ka tu lasi krimiķus, uzreiz nepadara cilvēku par mietpilsoni. Uzvars tiek nemitīgi likts uz to, ka nozīmi esošajam piešķir nevis tas, ko tu dari, bet tas, kāpēc tu to dari. Tiek kritizēta akla pakļaušanās dogmām un vispārpieņemtiem standartiem, tiek noniecināta tieksme savu dzīvi pakārtot ērtībai. Ja godīgi, tas pēdējais mani mazliet izsita no līdzsvara. Ļoti daudzi taču neapzināti ir pieņēmuši par galveno mērķi dzīvē iekārtoties tā, lai varētu justies droši par savu nākotni, mierīgi baudīt kultūru un nodoties laicīgiem priekiem. Daudziem ir svarīgs skats no malas un sevis pozicionēšana sociumos, kas ir izpelnījušies autoritāti indivīda acīs. Izsita no līdzsvara tamdēļ, ka ir jau, protams, saprātīgi teikt, ka galvenais ir domāt pašam, sekot saviem mērķiem un nemitīgi dauzīt savus bauslību galdiņus, taču ko iesākt tad, kad mērķi nav izkristalizējušies? Tiek runāts arī par kādu mītisku 'patieso interesi par citiem', kas nepiemīt mietpilsonim, jo mietpilsonis ir aprobežots un vadāms robotiņš ar aizmiglotu skatu, kam nerūp nekas vairāk par personisku labklājību. Kas ir faking interese par citiem? Kurā brīdī to var uzmodelēt un kurā brīdī to var marķēt kā patiesu? Un kā vispār ir iespējams salīdzināt intereses intensitāti? Es kļūdījos. Trīsreiz! Es negribēju lietot atkal trīs retoriskas figūras pēc kārtas, atvainojiet manu pre-teen emocionalitāti, tas nepiedien wannabe akadēmiskam rokrakstam.

Labāk pastāstīšu, ka sestdien mēs ar EK kopīgi lasījām Spriestspējas Kritiku. Aplauzāmies kā celkas pēc divām izlasīt rindkopām. Jums varbūt liksies, ka esam divpirkstpierītes basketbolistes (mietpilsoniski aizspriedumu, starp citu), taču to, ko Kannts bija uzrakstījis vairākās rindiņās, izmantojot bezkaunīgi daudz smart-ass terminoloģiju, mēs, nezaudējot ideju absolūti necik, spējām pateikt daudz lakoniskāk. Pirmā rindkopa bija par gaumi, kur viņš stāsta, ka nav nepieciešams balstīt savu patiku uz citu patiku statistikām empātija huj ambivalnece un kaut kādi tamlīdzīgi vārdi pilnīgi ne pa tēmu. Mēs saskatījāmies un viena otrai iekliedzām sejā - THOU SHALT THINK FOR YOURSELVES! Tālāk viņš rakstīja par divu labu lietu savienojumu vienā transcendence huj dialektika un vēl tādi vārdi ne pa tēmu. Mēs saskatījāmies un iekliedzām viena otrai sejā - VIŅŠ RUNĀ PAR MASH-UPIEM! Nolikām grāmatu nost. Kamdēļ to izstāstīju?

Jo arī šajā nodaļā bija runāts par to, ka nemietpilsonis don't judge book by it's cover. Tur bija teikts, ka kaut kādā klasē futbolisti beigās bija izrādījušies gudrāki par saksessful meitenēm, jo viņi necentās atcerēties lietas, viņi domāji paši. Mēs ar EK, piemēram, zināmu laiku savas dzīves pavadām kaldinot diskžokeja amatus un pavei - arī bez akadēmiski strukturizētas morāles filozofijas vēstures apguves esam sapratuši tās lietas, ko savulaik saprata Kannts. Viņš runāja savādāk, bet par to pašu. Visi vienmēr runā par vienu un to pašu. Visas grāmatas ir sarakstījis viens cilvēks, arī šo ierakstu ir rakstījis tas pats cilvēks, diemžēl šis autors ir anonīms.

Katrā ziņā noapaļojoties uz pārmaiņas pēc saturīgu noslēgumu es vēlējos pateikt, ka ir lietas, ko nav iespējams salīdzināt. Prāta spējas ir viena no tām. Ja attiecīga prāta ārējās izpausmes šķiet nepieņemamas, tad nepieņemiet tās, taču paturiet sev atkāpšanās ceļu, neesiet kategoriski, jo galu galā visticamāk jūs neesat gudrāks par nevienu, gluži tāpat kā neviens nav gudrāks par jums. Skan baigi poētiski, bet piemiedziet acis uz manu infantilo izteiksmi un apdomājiet, lūdzu, to. Ja šo domu pieņem par pastāvīgu, daudz vieglāk kļūst saprast, cik cilvēks kā mehānisms tomēr ir ģeniāls savā noteiktajā paredzamībā. Gandrīz aizmirsu - http://www.youtube.com/watch?v=ZYhZVqODYsI (tas ir video, kurā skan Šostakoviča džass) (bet ja jums patīk, nedomājiet, ka tāpēc obligāti esat brīvi domājošs un jūtošs cilvēks. pirmkārt neesat tāpēc, ka brīvā griba ir utopisks termins, apmēram tikpat utopisks kā Kristaps Ozoliņš pālī vai Daniels <3 no Vīnes skaidrā. otrkārt - tāpēc, ka moška esat mietpilsonis, kas Šostakoviču pieņēmis par savu simpātiju balstoties uz Latvijas Nacionālās Operas cheesy repertuāru, gh, un nemaz neesat iedomājušies, ka klasiskā mūzika nav kategoriāli determinēts intelekta stūrakmens) (skaņdarbs ir īss, neuztraucieties)