xxx
04 Marts 2010 @ 13:44
 
Šī nedēļa ir īpaša ar to, ka pirmo reizi projekta „t e x x x t i” vēsturē savu pienākumu izpildu pēc termiņa noteiktajā laikā, bet šķiet, ka par to nav ko skumt, jo mūsu kontā joprojām ir neizpildīts mans litra un Sandras Mētras puslitra parāds, tāpēc skaidrā nepaliksim. Šonedēļ no Sandras Mētras saņēmu uzdevumu analizēt brīnišķīgu portāla mango.lv rakstu ""Kombuļu" soliste iemīlas nēģerī", kuru lasot ne reizi vien nācās histēriski iesmieties.
Jāsaka, ka es neesmu pārāk kompetenta Latvijas mūzikas undergroundā, tomēr arī es esmu dzirdējusi par ansambli „Kombuļi”, kas sākotnēji apvienoja trīs vienkāršus un patiesus cilvēkus no Latvijas provinces – vīru un sievu (Ēriks un Inese Cibuļski), un kādu viņu draudzeni (Ilona Ļaksa), kas izpilda pašu komponētas dziesmas par dzīvi. Grupas trešā dalībniece Ilona pagājušā gada augustā no šī projekta ir aizgājusi, tādā veidā padarot „Kombuļus” par duetu, taču tas nav ietekmējis ansambļa skanējumu, jo klāt nākušas divas bekvokālistes. Tomēr pēc konkrētā raksta šķiet, ka pavisam drīz „Kombuļi” būs vien soloprojekts ar divām bekvokālistēm, jo, kā jau varat noprast pēc raksta nosaukuma, ansambļa līdere Inese Cibuļska ir iemīlējusies citā vīrietī, kas ne tikai būtiski ietekmē ansambļa mikroklimatu, bet draud ar projekta izjukšanu pavisam, jo mūziķes jaunā mīlestība ir Nigērijas pilsonis.
Vispirms jau, protams, gribas piesieties pie raksta nosaukuma, konkrēti pie vārda „nēģeris”. Cik gan nav bijušu skandālu par šo politnekorekto vārdu, kas apzīmē tumšas ādas krāsas cilvēkus, un cik gan nav pielāgoti alternatīvi vārdi, ko lietot šī vārda vietā? Ja godīgi, ilgu laiku arī man šķita, ka karstās diskusijas par vārdu „nēģeris” ir pārspīlētas, jo kāpēc gan nevarētu šos cilvēkus saukt par „nēģeriem”, ja tādi nu viņi ir piedzimuši? Pretī man nostājās kāds perspektīvs topošais aktieris, kurš lika priekšā analoģiju, ka tas būtu tāpat, it kā mani pasaulē nekad nesauktu par latvieti, bet gan par zemnieci, tātad, sāpe slēpjas tajā, ka šis apzīmējums ir pārāk vispārīgs, un pārāk tieši atsaucas uz kādreizējo tumšādaino cilvēku paverdzināšanu. Tāpēc vienosimies par to, ka Ineses Cibuļskas jauno mīlestību Maiklu Banku nedēvēsim ne par nēģeri, ne tumšādaino, ne mori, bet gan vienkārši par Maiklu Banku, kuram tikai starp citu ir tumšāka ādas krāsa nekā, piemēram, man un Inesei Cibuļskai.
Analizētajā rakstā aprakstīts, ka Inese Cibuļska portālā draugiem.lv ir iepazinusies ar šo pieminēto Maiklu Banku, un mēneša laikā, pamatojoties uz vēstuļu saraksti un vēlāk arī sazvanīšanos, sapratusi, ka viņas laulība ar Ēriku nekam neder, un patiesi ĪSTAIS cilvēks ir tieši šis Maikls Banks. Tagad Inese gaida Maiklu atbraucam aprīlī pie viņas ciemos, un vēlāk ir gatava pie viņa pārvākties uz dzīvi kopā ar saviem bērniem.
Šķiet, ka šoreiz nevarēšu atturēties no nelielas morālizēšanas, jo šajā rakstā būtiskākais ir tieši morāles lēmumi. Nesen lasīju Nila Saksa blogā portālā satori.lv par to, ka precēties ar svešiem cilvēkiem pa televizoru ir slikti, tad arī šoreiz gribētos teikt ko līdzīgu, jo iepazīties ar svešiem cilvēkiem internetā un plānot pārvākties pie viņiem uz Āfriku, pirms satikšanās dzīvē, ir patiešām, PATIEŠĀM slikti. Es ļoti labi varu saprast Ineses vēlmi pēc jauniem iespaidiem, jo lielā divdesmit četru gadu starpība ar vīru Ēriku, kas rada interešu sadursmes, kā arī seksa trūkums, kas ir ļoti būtisks cilvēka pašsajūtu noteicošs faktors, ir diezgan liels iemesls, lai apsvērtu iespēju kaut ko kardināli mainīt savā dzīvē, bet vai patiesi labākā izvēle jaunu iespaidu meklēšanai ir portāls draugiem.lv? Labi, par visu pēc kārtas.

Enerģiskās grupas Kombuļi līdere un dziesmu autore Inese Cibuļska (attēlā) atklāj, ka jau ilgāk nekā mēnesi viņas dzīve ir sagriezusies kājām gaisā, jo viņa beidzot ir iemīlējusies un cer, ka jaunais Ēgiptē dzīvojošais Nigērijas pilsonis viņas dzīvē ieviesīs nopietnas korekcijas.
Inese ar 31 gadu veco Maiklu Banku iepazinusies portālā draugiem.lv, kur Maikls pirmais uzrunājis Inesi un aicinājis viņu draudzēties. Sākotnēji abi sarakstījušies draugos, bet tagad Maikls Inesei zvanot pa tālruni teju vai katru dienu.


Inese var nešaubīties, 31 gadu vecais Maikls Banks ieviesīs „nopietnas korekcijas” viņas dzīvē, jo fakts vien, ka šis cilvēks ir ne tikai no citas valsts, bet arī no cita kontineta, varētu būt diezgan iespaidīgs faktors pārmaiņām, ņemot vērā, ka, lai arī mēs visi ticam, ka mīlestība kāpj pāri jebkuriem prāta un realitātes žogiem, tomēr katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka pastāv mentalitāšu atšķirības, kas var būt nopietns traucēklis komunikācijā. Varētu šķist, ka Ineses pretimnākšana Maikla draudzības aicinājumam ir skaists naivums, ticība cilvēka dzimuma skaistajai pusei, ļaušanās dzīves mirklim [ievietot jekuru Paulu Koelju metaforu], bet mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šāda rīcība ir vai nu izmisīga vēlme izrauties no ikdienas, kas liek darīt diezgan apkaunojošas muļķības, ko vēlāk dzīvē nākas vienmēr nožēlot un slēpt no dzeltenās preses, vai arī prāta aprobežotība. Es patiesībā neesmu aizspriedumaina, visi cilvēki ir vienādi, un patiešām ir publiski jāpazemo tos, kas uzskata citādi, un, ticiet man, šeit nav runa par ādas krāsu – šis cilvēks varētu būt ķīnietis, indietis, arābs, amerikānis, kaut vai krievs -, bet kā gan var patiesi domāt, ka no vēstuļu sarakstes un sazvanīšanās mēneša garumā, var spriest, ka ir atrasta īstā mīlestība? Šeit, protams, varētu sākt gari un plaši filosofēt par to, kas tad vispār ir mīlestība, un cik tā ir abstrakta, bet to atstāsim citai reizei.

"Tik saprotošu un iejūtīgu cilvēku vēl nebiju sastapusi. Viņš katru reizi sarunu sāk ar vārdiem: "Inesīt, kā tu jūties? Kā iet taviem bērniņiem un tantei?" Līdz šim nevienam nav bijusi interese par to, kā es jūtos. Maikls man zvana, lai novēlētu labunakti. Viņš ir tik saprotošs un iejūtīgs, viņš mani mierina, jo es tik ļoti esmu nogurusi no tā visa, kas šeit notiek," atklāj mūziķe.

Pirmkārt, sāksim jau ar to, ka šo cilvēku viņa vēl nav sastapusi. Šajā mirklī es saprotu, ka Ineses prātu vada izmisums, jo tā nu gan ir patiesi skumja dzīve, kurā neviens nekad nav painteresējies par to, kā Inese jūtas. Ļoti jauki ir tas, ka Maikls interesējas arī par to, kā klājas arī Ineses bērniem un tantei, bet kādēļ neviens neinteresējas, kā jūtas Ineses vīrs Ēriks, kuru sieva ir pametusi dēļ vīrieša, kas, tikpat labi varētu būt septiņdesmit astoņus gadus vecs aziātu izcelsmes maniaks ar fetišu uz austrumeiropas sievietēm?

Jau aprīlī Maikls ir ieplānojis atbraukt uz Latviju, lai klātienē iepazītos ar Inesi. Maikls ir brīvs puisis un viņam nav arī bērnu, bet šobrīd viņš dzīvo un studē par satelīta speciālistu Ēģiptē.

Grupas Kombuļi līdere nebaidās, ka, satiekot jauno draugu klātienē, viņas domas par svešzemju puisi varētu mainīties. "Nē, nē - tāpat kā es jūtu, kura dziesma būs īstā, tāpat es jūtu, ka Maikls ir man īstais vīrietis. Esmu jau nokārtojusi viņam visas iebraukšanas atļaujas Latvijā. Es ļoti, ļoti gaidu šo tikšanos, jo jūtu, ka tas būs nopietns pagrieziens manā dzīvē. Maikls arī ir izteicis vēlmi ar mani un maniem bērniem doties prom no Latvijas," stāsta Inese.

"Ja vajadzēs, tad esmu ar mieru pamest Latviju. Es jau Maiklam esmu teikusi, lai viņš ved mani prom no Latvijas," sajūsmā par jauno mīlu ir Inese, kas jau mēnesi intensīvi mācās angļu valodu, lai spētu pēc iespējas brīvāk sazināties ar jauno svešzemju draugu.


Savā dzīvē man ir gadījies doties uz aklajiem randiņiem, kurus esmu sarunājusi vai nu kādā nosacītā iepazīšanās portālā, vai arī tepat cibā, un lielākā daļa no tiem ir bijusi milzīga izgāšanās. Atmiņā man ir palikusi kāda reize, kad man bija gadi četrpadsmit, es ilgāku laiku biju sarakstījusies un arī sazvanījusies ar kādu ļoti interesantu un jauku zēnu, ar kuru iepazinos portālā oho.lv, un biju patiešām iedomājusies, ka šekur, lūk, ir mans sapņu princis un pirmais zēns, ar kuru pārgulēšu, Mūsu satikšanās bija gaužām nožēlojama. Lai gan bija auksta ziema, mēs satikāmies Kronvalda parkā „ķīniešu mājiņā” (tāda kā lapene, kuru laikam uzdāvinājusi Ķīnas vēstniecība, bet droši nezinu), un pusstundu neveikli klusējām, ik pa brīdim izmocot kādu jautājumu, uz kuru atbilde nevienu neinteresēja. Puisim jau nebija ne vainas, tikai viņš bija gaužām kautrīgs, turklāt, satiekoties dzīvē, izrādījās, ka mums nemaz nav par ko runāt. Pēc bezgalīgi garas pusstundas es sameloju, ka man ir jābrauc mājās, ļāvu sevi pavadīt līdz autobusa pieturai, iekāpu transportā, atpakaļ neskatoties, un atviegloti nopūtos, ka sociāli neērtā situācija ir beigusies. Kādus pāris gadus vēlāk gan šis puisis nonāca to manu paziņu lokā, ar kuriem samērā bieži nākas sastapties dažādos pasākumos, tomēr mēs nekad neesam kļuvuši par draugiem, jo, šķiet, ka agrās jaunības satikšanās ir atstājusi nopietnu traumu mūsu apziņā. Tomēr manu sacerēšanos attaisno vecums – četrpadsmit gadu vecumā drīkst būt naivs muļķis -, bet, ja šādi rīkojas arī trīsdesmit gadu vecumā, man nākas nopietni pārdomāt, vai patiešām stereotipi par Latvijas provinces racionalitātes līmeni ir nevis stereotipi, bet fakti. Protams, pastāv kaut kāda iespēja, ka Inesei un Maiklam patiešām viss izdosies, viņiem būs brīnišķīga māja Ēģiptē, desmit bērni un viņi visi kopā katru pēcpusdienu pīpēs vaniļas ūdenspīpi, bet es ieteikti pieļaut arī neizdošanās iespēju, kaut vai tikai tāpēc, lai pēc tam dzelteno žurnālu skaļos virsrakstus nerotātu lieli četri burti: F A I L

Viņas vīrs un dzīvesbiedrs Ēriks Cibuļskis ir samierinājies, ka laulība ir uz izjukšanas robežas. "Lai arī dzīvojam zem viena jumta, mums vairs sen nav seksuālu attiecību. Es vairs nevarēju izturēt mūsu laulības dzīvi, jo cik var būt strīdu, neapmierinātības un kašķu, tam vienreiz ir jāpieliek punkts. Es jau saprotu, ka bērniem ir vajadzīgs tētis un ar Ēriku turpināsim arī kopā muzicēt, bet man ir nepieciešama jauna mīlestība un jūtas, es beidzot gribu justies mīlēta," tā sarunā ar Mango atklāj Inese.

„It's time to finish”, teiktu Elīna Kolāte, ja Inese viņai kratītu sirdi par savu laulības dzīvi, un to saku arī es, bet tai pat laikā varbūt vajadzētu vispirms padzīvot kādu brīdi vienai, pārdomāt iepriekšējās attiecībās pieļautās kļūdas, un tad domāt par jaunām attiecībām, nevis uzreiz pārvākties uz citu kontinentu ar pirmo internetā sastapto āfrikāni? Un solījumi turpināt kopā muzicēt izklausās pēc lētiem meliem, jo kā gan tas būs iespējams no Āfrikas? Un vai dziesmas patiesi pildītu tā pati dziļā jēga „dzīvo tā, lai nav žēl”, ja Inesei dzīve tomēr aplauzīs spārnus, un izsapņotā Ēģiptes princeses dzīve ar satelītu speciālistu neizdosies? Draugi, šķiet, mēs esam liecinieki vēl kādas dzīvas leģendas nāvei. Un tomēr, lai dzīvo „Kombuļi”!

Kam es iesaku izlasīt: visiem tiem, kas uzskata, ka Paulu Koelju ir patiesi vērtīga literatūra un četrpadsmit gadus vecām jaunkundzēm.