08 Janvāris 2011 @ 00:12
"Samurajs"  
Lai arī [info]texti pirmsākumi rodami no satīras kā vienas no līdzjūtības pazīmēm pret oriģinālo antiblogu [info]teksti, to būtība ir neglābjami izgājusi no jebkādiem pieņēmumu rāmjiem, iegūstot patvaļīgu eksistences formu, kas didaktiskā metodē apcer visu absurdo ap sevi, tomēr iztiekot bez konceptuālām shēmām un uz prikolu padauzu pretendējošiem verdiktiem. Ja kāds ir atšķirīgās domās, tad, lūdzu, ejiet nahuj, jo šeit nudien neviens nemēģina sasmīdināt klaunus, savukārt, ja tiktāl man ticat, tad ķerieties elkonī un dosimies tālāk.

Pateicīgs satraukums pārņēma mani brīdī, kad pastāvīgā rezidente Elīna Kolāte lūdza mani šeit aprakstīt kādas nebūtiskas otrdienas maltīti japāņu restorānā "Samurajs", kas atrodas Vecrīgas sirdī, pārdesmit soļu attālumā no Melngalvju nama. Satraukums, jo sen nekas nav ticis uzrakstīts bez tālejošas domas un aprēķina, nevis tāpēc, ka esmu sajūsmā par saviem ikdienas piedzīvojumiem. Jau gadiem, jāteic, suši kultūra daudz spēcīgāk manās asociācijās saistās ar krievu, nevis japāņu nāciju, un "Samurajs" nebūt nelika maniem priekšstatiem vilties. Lai nu kuram, bet man nudien nekas nav iebilstams pret krieviem, tieši tāpēc turpmākā textā es nevēlos pīt iekšā ne etnicitātes, ne nacionalitātes, ne pilsonības, tādejādi kontradiktējot slāviem raksturīgo viesmīlību, kura bija dziļi apslēpta zem apkalpojošā personāla ziedu vītnēm izrakstītajiem kimano. Teikšu godīgi, ka mani reti nomāc tāda tipa lietas, taču manus pusdienu biedrus rūgti smīdināja gan novēloti un nepilnīgi atnestais pasūtījums, gan kāda mopša apgrauztais sojas mērces trauciņš, gan arī dotā brīdī nefunkcionējošs maksājumu karšu aparāts. Katram mākonim, protams, ir maliņa – "Samuraja" maliņa ir 90 santīmi par Miso Shiro zupu, kuru, manis pēc, varētu pasniegt kaut vai ar ielocītu alumīnija karotīti, nevis tāpēc, ka es būtu nevīžīga, bet gan tāpēc, ka lietoju zobupastu, nevis ar sodu, bet ar amfetamīnu, tādejādi sevī uzturot konstantu riebumu par spīti nepieciešamībai pret ēdienu. Ēšana man vienmēr šķitusi nedaudz piedauzīga, jo īpaši, ja tā ir pārdomātāka – jo izvirtušāka, tāpēc, iespējams, neapzināti priecājos par "Samuraja" prastumu, kas nedefilē ar zosu aknu pastēti vienā rokā un pussaldu baltvīnu – otrā. Varbūt arī ir absurds nihilistiski anorektiskam cilvēkam reportēt došanos pusdienās, taču ne mazāk absurdi ir katru trešo ēdināšanas iestādi nosaukt par restorānu. Man nav paveicies ar intonāciju – nereti sanāk it kā uzbrukt lietām, kas patiesībā sirdī dziļi vienaldzīgas, tomēr laiku pa laikam mani pārņem bezdievīgi kaislīga vēlme aiziet uz "Vīna Studiju" pavaicāt, kurš no baltajiem čīliešiem vislabāk ies kopā ar manām Bond cigaretēm, ja runājam pārspīlējumos. Nav tā, ka es nicinu tikai upper eastside eko virtuvi un dārgo galu, aizstāvot makaronus ar Spilvas tomātu mērci, tomēr tie pēdējie ne uz ko nepretendē. Protams, ne jau vienmēr estētfašisti uz kaut ko pretendē, taču, polarizējot šķitumus sev visapkārt, ir vieglāk iegūt priekšstatu kopumā, lai kas arī šis kopums būtu un lai ko arī tas nozīmētu. Tikpat labi mēs būtu varējuši doties uz turku kebabnīcu vai, dievs zina, kur vēl ne – tās pusdienas nebūtu zaudējušas ne grama no savas vērtības, bet – šeit es apraudos, jo man ir spēcīgs athods no Rīgas – cilvēki ir laimīgi tad, kad var uztraukties par to, kas patiesībā nemaz neuztrauc. Ejiet visi uz "Samuraju", niciniet "Samuraju" un minimizētā logā priecājieties par tiem, kas apstākļu sakritību rezultātā ir atnākuši jums līdzi un sēž jums blakām. Sakot, ka nekam nav nozīme un ka vārdi neko nenozīmē, es neko jaunu nepateikšu un neprivatizēšu domu, kas visiem reiz ienākusi prātā, tomēr, ja jau vārdi neko nenozīmē, tad bļeģ nahuj nahuj mēs tik reti pasakām kaut ko labu, es viņu skaitā.
 
 
( Post a new comment )
xxx: sandra mētra[info]texti on 8. Janvāris 2011 - 19:26
priecaajies, ka tas nebija kechups, tu eskortsuchaar!
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)