sākšu ar to, ka tikko biju vannā, kur nobaudīju 50 gramus Captain Morgan ruma, lai spētu vispār uzrakstīt par savu šīsnedēļas neprātīgo tēmu. dienā, kad ar Elīnu devāmies ciemos pie viena škandālista, iegāju Barona centra veikalā Rimi, lai nopirktu divus vislētākos šampaniešus, un, ejot laukā, pievērsu uzmanību mazajam eskalatoram, kas ved augšup no minētā veikala uz izeju. konstatēju, ka tas ir tik bezjēdzīgs, ka varētu par to uzrakstīt veselu grāmatu, un pagājušajā ceturtdienā, kad ar manu vienīgo draudzeni Elīnu veltīgi gaidījām savu mīļāko seriālu "prāts vai lielpilsēta", ieminējos par to viņai. tā arī viņa uzdeva man par to ierakstīt textos. jāatzīst, ka līdzīgi kā ģirts valdis kristovskis, arī eskalators nav neko ne uzrakstījis, ne nodziedājis, un PAT nav izveidojis nevienu e-pasta saraksti, kura varētu būt ar potenciālu kļūt publiska, tāpēc apcerēšu tikai tā esību pašu par sevi.
eskalatori, kas visbiežāk sastopami daudzstāvu lielveikalos, manuprāt, domāti tādēļ, lai cilvēkiem pietiktu spēka iepērkoties apmeklēt arī augšējos stāvus. iepirkšanās taču ir nogurdinošs process, tāpēc jauki, ka bagāti cilvēki ne tikai uzbūvē vienu veikalu vienuviet, lai nevajadzētu, meklējot vajadzīgo, klīst pa ielāmn ar daudziem maziem veikaliņiem, bet arī uzbūvē braucošās trepes, lai nevajadzētu pašam kāpt. ja vēl gadās kaut ko nopirkt kādā no pirmajiem stāviem, tad augšā jāiet ar maisiņu rokās, kas ne tikai ir smags, bet padara apgrūtinošus pielaikošanas un drēbju-kurpju-u.c. lietu apskatīšanas procesus, tāpēc labi, ka ir tāds eskalators, kas kaut nedaudz uzlabo omu. vēl eskalatori ir ļoti patīkama lieta ļoti steidzīgiem cilvēkiem, kam, piemēram, savajadzējies uz tualeti, kas atrodas pašā augšējā stāvā, vai arī steidzami jāiegādājas jau iepriekš izplānota dāvana, kura atrodas attiecīgi arī kādā no augstākajiem stāviem, jo tad tie var reizē gan braukt, gan skriet, tādā veidā kustoties ļoti ātri.
uztaisīšu atkāpi, pavēstot, ka rakstu ļoti apgrūtinošos apstākļos, jo man blakus atrodas iedzēris cilvēks, kas mani nemitīgi nomoka ar jautājumiem, vai es mīlu to dzīvnieku un cilvēku, vai es ticu Dievam un tamlīdzīgi.
toties veikala Rimi eskalatoram ir kādi trīs vai četri pakāpieni, kurus principā iespējams pārlēk ar vienu lēcienu. ja tā loģiski vēl pieiet šai lietai, tad cilvēks, kurš jau izstaigājis rimi un iepircis smagus pārtikas produktus, noteikti neapgrūtinās sevi ar došanos uz augšējiem stāviem, tāpēc atvieglot viņa dzīvi nav nekāda iemesla. un par spīti tam visam, ieraugot šo eskalatoru, cilvēks tomēr apdomā, vai nomocīt sevi ar kāpšanu pa trepēm/kāpnēm. minētajā reizē arī es, protams, izmantoju iespēju drusku pabraukāt, un atzīšu, ka tas bija visai patīkami. jutos tiešām pagodināta, pārvietojoties pa šiem dažiem pakāpieniem braukšus ar tik vērtīgiem produktiem somā. galu galā domāju, ka pīts andersons sacerējis savu jaunāko dziesmu, iedvesmojoties tieši no šī eskalatora. nu vot, tas arī viss, un taisnība vien elīnai būs, ka ar šiem textiem drusku nočakarējāmies, tiem nav varbūt nav baigās vērtības, bet tā jau ir textu apziņas plūsmas būtība, ka tie neatkarīgi no tēmas atspoguļo tieši tā brīža apziņas stāvokli. es jūs visus mīlu.

p.s. iesaku pabraukt visiem, kam patīk izbraukt no rimi.