tethys_

Tas uzmācas no visām pusēm. Kamēr grāmatas prezentācija pamazām tuvojas un tuvojas, man arvien vairāk gribas raudāt un paslēpties. Ne tāpēc, ka darbs liktos nožēlojams un būtu bail ka nepatiks. Tāpēc, ka man ir bail nejusties tā, kā es gribu justies. Man ir bail, ka es jutīšos nožēlojami vienkārši aiz stulbuma. Ka atnāks maz cilvēku un es ļaušu tam sev sabojāt visu prieku. Vajadzētu priecāties kopā ar tiem, kas atnāks, bet man nav skaidrs, cik ļoti gatavoties uz prezentāciju. Esmu no tiem, kas tomēr nevar izbaudīt gatavošanos un tad kaut kādus kumēdiņus rādīt trim cilvēkiem. Nu vajag man to publiku. Stulbākais tas, ka cilvēkiem ir interese par grāmatu, bet viņi negribīgi apsola, ka nāks. Grib vēl padomāt, grib vēl paskatīties, kā būs. Stāv uz tā debilā "maybe", kamēr es te jau esmu asarās nez kuro reizi un sāku ienīst savas emocijas.
Nesaprotu kā man tikt ar to galā. Skatos filmās, ka prezentācijas, izstāžu atklāšanas ir kā milzīgs notikums, un ne jau anonīmiem faniem, bet gan ģimenei un draugiem. Cilvēki cits citam prasa ko vilks mugurā, ko dāvinās, gatavojas atbalstīt savu draugu vai ģimenes locekli, bet cilvēki man apkārt lielākoties uz to skatās kā uz prastu tusiņu, kas neko nenozīmē. Nespēju viņiem vēl vairāk iet virsū un demonstrēt, ka tas nav parasts tusiņš, ka tas ir fakins pagrieziena punkts, kaut kas tāds, ko visu mūžu atcerēties, ko apcerēt uz nāves gultas. Kāpēc citi cilvēki to nesaprot, es nezinu. Viens ir vienkārši Latvijas situācijā, kurā cilvēki nemāk svinēt, kurā jebkuri svētki ir mocības un nav vērti gatavošanās, bet no otras puses ir vienkārši vienaldzība. Tāda vienaldzība sāpina. Tā vienkārši, nepiespiesti atbildēt "nu nezinu, vai es būšu, ir visādi plāni". Un tad es mokos ar to sajūtu tā arī pateikt - man tas ir EKSTRA svarīgi. Izteikt savas vajadzības, ka man tos cilvēkus vajag pasākumā, ka šo nozīmīgumu vispār nevar pārvērtēt. Vai arī paklusēt, jo ja viņiem nav svarīgi, tad lai nav, neskriešu jau pakaļ.
Parasti es neskrienu pakaļ, bet tagad es pat nezinu. Varbūt es pat gribētu paskraidīt pakaļ un palūgties, lai mani pamana, bet es nemāku un nedarīšu. Jau tagad zinu, ka nedarīšu.
Es nesaprotu, kā esmu varējusi pieļaut, ka kaut kas tāds ar mani notiek. Man tiešām likās, ka tādām emocijām esmu tikusi pāri. Es taču zinu, ka cilvēki ļoti labprāt izmanto iespēju piedalīties manos pasākumos, ka viņiem interesē daudz kas, ko daru, bet ka viņiem es reizē tomēr esmu tukša vieta, kaut kas ļoti aizvietojams un tikai kā izklaidīte. Pret mani nav īstu jūtu, draudzības, rēķināšanās ar mani. Varbūt nekā tāda nemaz nav kā filmās un grāmatās, kur taisa cits citam pārsteigumus, kur ir kopība, kompānija, kas nekad tevi bez iemesla neizmetīs no sava vidus. Varbūt, ka tas viss ir tikai mākslā. Jebkurā gadījumā man tā nekad nebūs. Es taču to zinu un jau gadiem esmu pieņēmusi. Tomēr kaut kāds stulbs flešbeks no laikiem, kad man likās, ka nebūšu lēta izklaidīte, traucē izbaudīt to, cik ir. Šad tad taču ir ļoti daudz. Šad tad ir nevis skaisti, nevis forši, nevis tā kā filmās, bet absolūti fantastiski, spoži, tā, ka ir vērts. Tomēr tad, kad nav, es jau to biju iemācījusies pieņemt. Kāpēc es to šoreiz nevaru?
Jo tas man ir fucking SVARĪGI. Es gribētu, lai nekas nav svarīgi, kā senāk, lai ir tas tukšums un mūsdienīgais "būs - būs, nebūs - nebūs". Tomēr no visām pusēm, ne tikai šajā ziņā, man nāk virsū gribēšana pēc tā īstā, pēc tā, kas ir pavisam un pa īstam, un vienmēr. Ar ko var rēķināties. Būtībā es atkal gribu neiespējamo. To, par ko es nemaz nesaprotu, vai tas eksistē citiem, bet vismaz man noteikti neeksistē. Tas ir tāds joks, ka man kaut kas tāds var būt. Man nevar un nav.
Kāpēc atkal tās stulbības?
Es patiešām nesaprotu, kas ar mani notiek. Gribas visu vienkārši atcelt un sūtīt grāmatas pa pastu. Ja jau gribat - ņemiet, un tālāk ejiet Ellē. Nedarīšu, bet iekšā ir kaut kāds ārprāts. Nu neesmu taču es tik stulba, nu neesmu... jāsaņemas.