Cerams, ka neaizvainoju nevienu, kam ir ļaunāka pieredze, bet man tas likās tiešām interesanti.
Nemaz nebiju pati pamanījusi, kāda spriedze uzkrājusies, biju miegaina un neizgulējusies un likās, ka gandrīz vienalga, bet, kad ar labām (nu, varbūt citam tās nebūtu labas, bet ar manām prognozēm labām) ziņām iznācu no diagnostikas kabineta, man gribējās smaidīt un smieties un apskaut visus tos cilvēkus, kas gaida savu atbildi un novēlēt viņiem veiksmi. Bija tāda enerģija, ka aizbridu cauri mežam ar kājām gar ezeru mājās, un mežā bija tik ļoti skaisti. Viss balts un piesnidzis, Dambjapurva ezers viss ledū, pilnīgs sasalums un dusoša dzīvība.
Pie ezera redzēju vīrieti, kas izpildīja kaut kādus cigun vai kaut kādus tādus vingrojumus, tad atnāca otrs un viņi runāja tā, ka varēja saprast, ka viņi abi te satiekas katru rītu, lai kopā vingrotu. Viņi runāja, kā ies peldēties šodien, kad ir svētā ūdens diena, kopā pildīja vingrojumus, un viņi visu laiku smaidīja.
Kad pašai smaids un dzīvība virmo, tad arī redzu tik dzīvības pilnus cilvēkus, kas smaida tāpat kā es.
Šodien es jūtos tik labi, kā neesmu jutusies jau sen.
Labas ziņas, stresa un gaidīšanas beigas, un ūdens dienas sniegs mani ir pilnībā attīrījuši un tagad jūtos, it kā man būtu atdota slota, uz kā lidot. It kā jau likās, ka arī bez slotas ir labi, bet, kad var atkal uz tās uzkāpt, tad tiešām jūt, cik ļoti tas bija vajadzīgs.