tethys_

Viskautas jau ir.
Piemēram, man ir atņemtas tiesības rakstīt. Portatīvo izmanto tas cilvēks, kas viars neiet uz skolu, un uz otra ir šausmīgi lēns no cd lasāms linux, kas nepanes google dokumentus.
Tā sakarā iedomājos, ka būtībā jau izdzīvot var ar tiešām maz. Piemēram, tā kā man ir sācis iet ļoti labi ar zīlēšanu, būtībā es varētu sev nodrošināt iztikas minimumu (protams, iespējams ne katrā mēnesī), bet tomēr - ja man te ir, kur dzīvot, un ir cilvēks, kas neļaus mirt badā, tad būtu jau viss ļoti vienkārši... bet ir visādas lietas, kas var pēkšņi notikt un kuras nekādi neļauj grimt ilūzijās par iztikšanu no mazumiņa, toties brīvai no verdzības.
Nu, kaut vai tas, ka šis kompis brūk un jūk un droši vien, ka drīz to nevarēs lietot pat šādā čābīgā veidā. Un vēl, man izkrita puse plombes un to vajag salabot. Un arī visas citas tās veselības lietas.
Jāpiekrīt Remarkam, ka nauda nedod laimi, bet tā ārkārtīgi nomierina.
Ja man būtu kaut kādi iekrājumi, es spētu tos nenotērēt, es zinu, ka spētu, un tad tiešām iztiktu ar mazumiņu, jo man labāk patīk brīvība nekā vergot kaut ko nemīlamu stundām ilgi pa dienu, bet... nu neko darīt. Viss kas notiek un kamēr nav šāda iekrājuma, tikmēr neko darīt, jāturpina vien meklēt sev vergturi.
Tas nu tā. Neko nepadarīsi.
Sestdien būs speļu vakars, tas man patīk. Tikai pašai ļoti žēl, ka uz ezotērikas saietiem vairs cilvēki nenāk un vēl jo mazāk var cerēt, ka kaut ko piedāvās. Atkal nākas secināt, ka visi kļuvuši ļoti pieauguši un materiālistiski. To liecina gan blogi, gan sarunas... un droši vien, ka tā arī ir labāk. Viņiem. Es, kas ticu, ka vienmēr ir izeja un tāpēc nav vērts pārāk raizēties par nākotni, droši vien vienmēr palikšu bērna prātā. Cik nu ilgi vispār palikšu.
Nu ja, tie bērni. Tad gan. Tāpēc laikam dzīve man pašai norāda savu vietu - tu esi par stulbu, lai būtu māte. Par bezatbildīgu. Tu nemāko dzīvot priekš kāda cita.
Triāde. Mazs, silts un uzticīgs kamoliņš, kas nemanot pēkšņi ir klēpī un es nemaz nezinu, pa kuru laiku ieradās. Mīļa. Tiešām sāk kļūt arī personīgi mīļa, ne tikai jauks kaķēntiņš. Viņai ir ļoti interesants raksturs.
Pārdomas par prātīgumu un sapņiem ir klātesošas visu laiku. Grūti sevi notriekt pie zemes, lai gan zeme ir mans elements par spīti ugunīgumam un gaisīgumam, un jā - zināmai ūdeņainībai, kas droši vien izpaužas vīna pudelē blakus monitoram. Man zeme nav tā, kurai ir gravitācija. Mana zeme ir siltums un smarža, tā, kas dod auglību ziediem, kas baro kokus un uztur ūdeni. Tāda ir mana zeme, bez smaguma, bez piezemētības, bez zemiskuma, bez pazemības un pazemojuma, bez zemiem mērķiem. Pret manu zemi var atsperties, lai lidotu.
Es gribu dziedāt, dziedāt, dziedāt, ar aizvērtām acīm un atvērtu dvēseli, gribu dziedāt stundām ilgi un visu mūžu, un dziedot doties tajā, kas seko pēc mūža.
Iekārtoju mājas un ģimenes altārīti, cenšos ticēt visam tam labajam, kam tur būtu jābūt. Bastetai ļoti patika. Viņa pie manis atnāca kā murrīga enerģija un tagad jūtos vēl ciešāk ar viņu sadraudzēties.
Es apsolīju aizrakstīt Siniannai vēstuli jau vakar, bet vēl šodien neesmu to izdarījusi. Kāpēc? Kaut kā iekšā nav.
Man tiešām gribētos ticēt skaistajai nākotnei.