Tātad, es biju kaut kādā citā pasaulē, uz citas planētas vai dimensijas, vai kaut kā tā. Tur pastāvēja tāda spēle, kurai sekoja līdzi visa civilizācija. Tā bija kā galvenā izklaide, galvenais sports, kur katrai valstij bija sava komanda, un lielākās valstis varēja atļauties vairākas komandas, bet nevienai nebija vairāk par trim. Visas komandas bija līdzvērtīgas, ja valstij bija vairākas, tās apzīmēja ar komandas nosaukumu, un tās sacentās arī savā starpā. Katrā komandā bija astoņi spēlētāji. Parasti viena komanda tika veidota tieši tāpēc, lai uzvarētu, tajā lika pašus spēcīgākos spēlētājus, tāpēc tajos bija maz sieviešu, bet pārējās komandas uzturēt bija liela greznība, tāpēc tās dažreiz taisīja kaut kādas specifiskas. Pastāvēja, piemēram, tikai sieviešu komandas, kuras skaitījās īpaši ekskluzīvi uzturēt un pierādīja valsts bagātību. Sieviešu komandām nebija cerību uzvarēt katru gadu veidotajā finālā, bet tās varēja samērā labi cīnīties līdz ceturtdaļfinālam, jo spēle nebija tikai uz fizisko spēku.
Spēle bija kā atsevišķa kultūra. Tajā bija savi rakstītie un nerakstītie likumi, savi simboli, himnas un viss pārējais. Kaut kas līdzīgs kā futbola komandām, bet neizmērojami izkoptākā veidā. Šajā pasaulē no visiem sporta vai spēļu veidiem nozīme bija tikai šai galvenajai spēlei. Ja cilvēks vēlējās saistīt savu dzīvi ar sportu un spēlēm, nodarboties ar jebkuru citu spēli vai sporta veidu bija pieņemami jaunībā, lai atrastu savu vietu, bet citādāk tā skaitījās talanta izniekošana. Protams, ka bija cilvēki, kas to darīja, bet viņi bija kā kontrkultūra.
Komandās bija četras īpašās pozīcijas un četri parastie spēlētāji. Pastāvēja ļoti dažādu veidu spēles, jo, virzoties tuvāk finālam, nebija vis tā kā futbolā vai hokejā, ka visu laiku spēlē vienu, bet spēle mainījās katrā līmenī. Bija spēles kārtas, kurās lielāks uzsvars bija specifiskajiem spēlētājiem, bija tādas, kur parastajiem, tāpēc neviena pozīcija nebija vērtīgāka par citu. Jebkuras komandas, kuras nebija pasaules līmeņa, spēlēja tikai triju veidu spēles, bet galvenais turnīrs bija deviņās kārtās un to spēlēja tikai valstu komandas. To nebija tiesību spēlēt ne privātajiem klubiem, ne skolu vai jekādām citām komandām. Tās spēlēja tikai savu trīs līmeņu versiju.
Tad nu kur tur visur biju es? Es biju tikko pieņemta palielas un spēcīgas valsts jaunizveidotajā sieviešu komandā par parasto spēlētāju. Mums tradicionāli bija bijušas divas komandas - galvenā komanda, kas gāja uz uzvaru, kurā bija tikai viena sieviete, un jauktā komanda, kurā lika pārējos labākos spēlētājus. Mūsu valstij bija gan spēlē, gan ekonomiski gājis ļoti labi pēdējos gadus, tāpēc bija pieņemts lēmums veidot jaunu komandu ar pilnīgi jaunām, neredzētām spēlētājām, un iekļūt to valstu starpā, kurām ir trīs spēcīgas komandas. Šī komanda bija jau darbojusies piecus gadus, pagaidām vēl ne ar īpaši labiem rezultātiem, bet tas nebija nekas liels. Spēlētāji sāka karjeru ļoti jauni, parasti 16 gadu vecumā, un spēlēja vismaz līdz 35 gadiem. Tā kā spēle bija neaptverami sarežģīta, neatmaksājās trenēt spēlētāju tikai uz dažiem spēka gadiem. Mūsu komanda vēl bija gados ļoti jauna un pieci gadi bija tikai iesākums.
Mēs apzinājāmies, ka sieviešu komandas tiek veidotas, lai piesaistītu sieviešu uzmanību, jo spēle nebija tik populāra sieviešu vidū. Teiksim tā, kādi 5% sieviešu tai līdzi nesekoja, un kādi 50% nebija absolūtas fanātiskas fanes. Vīriešu vidū fanātiski fani bija 95% un 5% nebija tik ļoti aizrāvušies. Mēs zinājām, ka uzvaru no mums negaida, bet tas nenozīmēja, ka mums nav jādara viss iespējamais. Mums nedeva nekādas atlaides, nelika speciāli pretim citām sieviešu komandām, un mums bija jādara viss, kas mūsu spēkos, lai tiktu pēc iespējas tālāk. Tāda arī bija spēles būtība - spēlētāji bija zvaigznes, bagātnieki, kas dzīvoja greznībā un slavā, kamēr viņi izlika sevi visu. Bija pieņemami arī grezni atpūsties, bet tad atkal vajadzēja mesties iekšā spēlē ar visu, kas tev ir. Tieši tas bija tas, ko spēlē novērtēja gan skatītāji, gan tiesneši. Tev bija fanātiski jādzenas pēc katra punkta, it kā no tā būtu atkarīga tava dzīvība. Ja tu biji mazāka auguma, jaunāks vai vecāks, vai sieviete, tev piedeva, ka tu nesasniedz augstu rezultātu, cienīja un mīlēja vienalga, bet tikko kā izskatījās kaut uz sekundi, ka tu piebremzē, pasaudzē sevi, neizliec sevi visu, cik tev ir, varēja ātri krist nežēlastībā, jo valstij komandas, sevišķi vairākas, izmaksāja fantastiskas summas no nodokļu maksātāju naudas.
Tā nu es biju pievienojusies vēl jaunai komandai piecus gadus pēc tās radīšanas, kad spēles laikā nomira viena spēlētāja. Mūsu komanda vēl arvien bija kaut kas jauns, interesants, jo valstij nekad nebija bijis trešās vai sieviešu komandas. Tas bija liels lepnums, ka mēs to spējam, un visas acis bija mums pievērstas pat vēl uzmanīgāk nekā pirmajai komandai. Man bija 16 gadi, kā parasti, kad sāk spēlēt. Sapnis gāja uz priekšu ļoti ātri, un tajā laikā es piedzīvoju piecus turnīrus, kuri notika katru gadu visa gada garumā, izņemot janvāri, kas bija atvaļinājums.
Neviena cita spēlētāja vairāk nemainījās. Bija pagājuši desmit gadi, viņām visām bija 26 vai 27 gadi un liels fanu pūlis. Man bija 21 un es vēl arvien biju pa pusei svešiniece. Arī man bija savs fanu pulciņš, kā jebkuram augstākās līgas spēlētājam, bet bija parādījusies problēma. Mūsu komanda nespēja un nespēja sasniegt labus rezultātus, un daļa manu fanu sāka celt traci ap to, ka es acīmredzami esmu labāka nevis parastā spēlētāja, bet gan saziņas pozīcijā. Protams, ka spēlētājai, kas spēlēja tur, jau desmit gadus bija atbalstītāji, un viņi nevēlējās zaudēt savu spēlētāju. Viņa acīmredzami nevarēja veiksmīgi spēlēt parastajā pozīcijā, jo tā prasīja vizlielāko fizisko spēku, kura viņai nebija. Ja es spēlētu saziņā, viņai būtu komanda jāpamet un mums jāpieņem jauna parastā spēlētāja. Mani fani teica, ka man ir abi - liels spēks un arī saziņas prasmes, un ka tā ir laba kombinācija iepretim tam, ka viņai ir tikai saziņas prasmes, bet viņas fani lika pretim pieredzi, kuras atkal nav man.
Pienāca paziņojumu laiks, kad janvāra beigās visiem spēlētājiem notika preses konferences, un man bija jādod atbilde, ko es pati gribu, vai es pretendēju uz saziņas pozīciju, un es atbildēju, ka jā, ka vēlos tajā spēlēt. Šādi konflikti vienmēr bija medus maize faniem. Es gribēju būt slavenāka, negribēju tik ilgi sēdēt kā vienīgā jaunākā spēlētāja jau iepriekš saliedētā komandā. Tāpat es zināju, ka varu tur spēlēt labāk, ka mani talanti patiešām labāk izpaustos saziņā. Parasti pozīcijas mainīja tikai 5-6 gadu laikā un tad palika tur, kur ir, kamēr kāds neizdzina. Man bija pēdējais laiks pretendēt uz pozīciju. Teicu, ka spēlēju jau piecus gadus, tāpēc nevar teikt, ka man nav nekādas pieredzes. Zināju, ka man ir jāiet uz pilnu banku, un teicu, ka saziņas pozīcijā parasti liek jaunākas spēlētājas, kuras pēc tam var atgriezties parastajā, bet viņa uz to nebūs spējīga. Tā būtu lieka naudas izšķiešana turpmāk investēt viņas trenēšanā, ja jau komanda šādā sastāvā nespēj veiksmīgi spēlēt.
Izcēlās jau gaidītais tracis fanu vidū, tika slēgtas derības, visi sadalījās divās daļās, centās cits citu pārliecināt. Protams, ka tracis izcēlās arī komandā. Viņas jau desmit gadus spēlēja kopā, es biju sevi labi parādījusi, bet lielos draugos ne ar vienu nebiju. Komanda nostājās pret mani, izņemot vienu spēlētāju, kura arī vēlējās pretendēt uz pozīciju, tikai citu, un cerēja, ka pārmaiņas dotu viņai iespēju jau lielākā vecumā tomēr beidzot spēlēt tur, kur viņa vēlas.
Beidzās janvāris un sākās jaunā 11 mēnešus garā sezona. Lēmumus par pārmaiņām komandā vienmēr pieņēma martā, kad beidzās ievadspēles, sadraudzības spēles un citi vieglie pasākumi, kuri neskaitījās kopējos punktos. To laikā vēl novēroja, kā komanda strādā. Tā kā pret mani bija nostājušas sešas spēlētājas, man bija sevi jāparāda ideāli, turklāt jāizceļ sevī tās īpašības, kuras der kārotajā pozīcijā. Zināju, ka spēles laikā viņas nevar atļauties man traucēt, jo, ja kāds to pamanītu, viņas varēja krist nežēlastībā par komandas sabotāžu. Lai arī pirmās spēles punktus nedeva, tās bija ļoti svarīgas, lai spēlētāji sapazītos, komandām izveidotos alianses, spēlētāji sevi pierādītu pirms spēles vietu maiņas un jaunu spēlētāju pieņemšanas. Tas tomēr nenozīmēja, ka man nebija jādzīvo nemitīgā sasprindzinājumā, paciešot uzbrukumus brīvajā laikā un kopējos treniņos.
Pienāca pirmā spēle ar kādu vēl par mums sliktāku komandu, kas bija vienīgā kādas sīkas valstiņas komanda. Man ļoti paveicās, jo nospēlēju ideāli, bet saziņas spēlētāja pieļāva sīku kļūdu. Citreiz tam nebūtu nozīmes, bet, protams, ka fani sāka domāt, ja nu es būtu viņas vietā, vai tiešām tā būtu noticis. Mēs uzvarējām ar lielu pārsvaru, bet kopējais noskaņojums sāka svērties man par labu. Komanda bija neapmierināta, jo kļūda bija bijusi sīka, un vērsās pret mani vēl riebīgāk, cenšoties panākt, ka zaudēju savaldību. Tā bija daļa no spēles. Mūs filmēja arī ģērbtuvēs, treniņos utt, un to visu fani skatījās. Tas bija nepārtraukts sasprindzinājums, kurā man bija jāuzvar spēles, neļaujot sevi iebiedēt.
Pēc pirmās spēles mēs spēlējām ar komandu, kuru vēlējāmies sev aliansē. Maija līdz jūlija spēlēs komandas slēdza savienības, gan trenējoties, gan spēlējot specifiskās dubultspēlēs. Man nebija ne jausmas, kādu valsti es pārstāvu, bet izraudzīto komandu sauca Maori. Viņi pēc maoriem neizskatījās un nelikās, ka būtu kāds sakars ar Jaunzēlandi, bet tā bija otrā Maoru valsts komanda, kurā bija tikai vīrieši, un viņu specifika bija fiziskais spēks un brutalitāte. Mums tā trūka, tāpēc bijām nolēmušas izaicināt šo komandu uz piecu spēļu maratonu. Tas bija tā, ka mēs kā izaicinātājas, spēlējām pret viņiem pa vienai spēlei, un, ja viņi pēc piecām pieņēma piedāvājumu, alianse bija noslēgta. Pienākums pēc izaicinājuma spēlēt bija tikai uz vienu spēli. Pēc tās vai pēc katras līdz piecām viņi varēja atteikt.
Šī nebija spēle uz uzvaru, jo bija skaidrs, ka viņi ir stiprāki, bet viņiem nebija labi rādītāji veiklības, lokanības un citos rādītājos, kas mums bija labi, un likās, ka mūsu komandas varētu ideāli sadarboties dubultspēlēs. Mums viņiem bija jāpierāda, ka ir vērts, jo mēs bijām vājāka komanda.
Šajā spēles stadijā liels uzsvars bija tieši uz saziņas pozīciju. Mums bija jāiepazīstas ar Maoriem, un gan spēlēs, gan ārpus spēlēm, saziņas pozīcija bija vadībā. Tas bija liels pārbaudījums spēlētājai, kura gribēja palikt komandā, un laba izdevība man pierādīt, ka es esmu labāka, uzņemoties daļu no saziņas pienākumiem. Tas bija jādara smalki, nepārkāpjot noteikumus, bet tos sīkumus, ko darīt drīkst, izdarot īpaši eleganti. Mūsu situācija bija jau piesaistījusi starptautiskās sabiedrības uzmanību, un pirmo spēli ar Maoriem gaidīja visa pasaule. Pagaidām vēl punktus neskaitīja, tāpēc interesantāk bija vērot attiecības, intrigas un, ko tur liegties, jūtu ķīmiju un seksa skandālus.
Mūsu pārbaudes spēlēs ar Maoriem grasījās būt viss. Biju es, jaunā spēlētāja, kas pretendē uz vietu, bija vīriešu komanda ar īpaši brutālu piegājienu pret gados vēl jaunu sieviešu komandu, kurā bija vairākas spēlētājas, kuras skaitījās izskatīgas, kā to parasti centās nokārtot sieviešu komandās, un tika sagaidīts, ka alianšu slēgšana varētu izvērsties interesanti. Kā nekā mēs nekad nebijām ārpus darba, izņemot janvāri, kad mums nedrīkstēja sekot. Mūs filmēja gandrīz visu laiku, un mums nebija privātās dzīves, kas būtu pa īstam privāta. Viss, ko darījām, katrs vārds, ko teicām, bija ar mērķi.
Pirmā spēle izvērtās ne pārāk labi. Pirms spēlēm komandas nedrīkstēja tikties, tāpēc nebija bijusi ballītes daļa. Mūsu saziņas speciāliste nespēja saprasties ar Maoru speciālistu, un mēs visi zaudējām punktus. Tā bija vairāk viņa vaina, bet zem lupas esošajai spēlētājai tā bija ļauna zīme. Tomēr arī es pieļāvu nelielu kļūdu. Spēle bija samocīta, mēs, protams, zaudējām, divas spēlētājas ieguva traumas, un mums likās, ka Maori teiks nē, tomēr vismaz pirmajā reizē viņi teica jā.
Notika pirmā iepazīšanās ballīte, un es uzreiz sāku savas intrigas ar Maoriem, lai vņi vēlētos mani komandā, nevis to otru. Tas, protams, tika darīts gan ar sevišķi seksīgu kleitu, gan komplimentiem, gan izrādot savas zināšanas par saziņas jomu.
Spēle vienmēr tika vērtēta divās daļās, kā daiļslidošana. Pirmajā punkti tika skaitīti mehāniski, bet otrajā tiesnešiem bija brīva interpretācija, vērtējot arī spēles eleganci, īpaši radošu piegājienu, un, lai gan tas nebija oficiāli, visi zināja, ka tiek vērtēta arī personība, interesantums, skandāli, īsi svārciņi, asprātīgi vārdi un viss pārējais, kā jau pasaulē lielākajā realitātes šovā. Visās spēlēs, izņemot finālu, bija arī skatītāju vērtējums, kurš, lai gan procentuāli mazs, izšķirošos brīžos varēja dot pārsvaru vai zaudējumu.
Ballīte izvērtās negaidīti karsta, bet man neveicās ar to, ka biju izvēlējusies pašu glītāko spēlētāju, kuru iekāroja arī vēl divas, bet viņam, kā likās, bija interese vēl par kādu ceturto. Nekur tālu netiku, lai gan izdevās izcelties ar glīti pie kamerām pateiktām asprātībām un to, ka man pievērsta divu mazāk izskatīgu spēlētāju uzmanība.
Otrajā spēlē man sanāca saķerties tuvcīņā ar noskatīto objektu, un neticamā kārtā man izdevās pat kādu laiku veiksmīgi viņu atvairīt un izvairīties arī no viņa mesta akmens, skrienot pa slidenu iekārto tiltu. Viņš, protams, mani beigās noķēra, un cīņa bija īsa, bet man idevās vienā brīdī izlocīties un iesist pa stakli, kas spēlē bija atļauts, un es pamanīju, ka mana berzēšanās gar viņu ir izsaukusi vēlamo reakciju un tā ir nofilmēta. Tas bija normāli pārbaudes spēlēs, bet stienis tālākajās spēlēs varēja būt liels apkaunojums, jo par to nebija jādomā. Tomēr "iedot pa stieni" bija īpaši ģeķīgs paņēmiens, kuru es veicu ar eleganti neķītru sejas izteiksmi, un par to man tika ieskaitīti elegances punkti, lai gan cīņu es zaudēju.
Viņi atkal teica "jā", un nākamajā ballītē civilizācija bija pielipuši pie ekrāniem, lai vērotu, kad notiks pirmais sekss. Mani izgājieni kaujas laukā bija atstājuši iespaidu, jo elegance bija rādītājs, kurš īpaši svarīgs saziņas pozīcijā. Iespaidots bija arī mans objekts, kurš ballītes laikā vairākas reizes reizes gar mani noberzējās ar traumēto ķermeņa daļu, kura tomēr bija kaujas gatavībā, bet es neļāvos un speciāli pametu pasākumu ar citu spēlētāju. Viņš zināja, ka tā ir spēle, bet tāpat visi zināja, ka mēs esam tikai cilvēki, un ka jūtamies tāpat kā citi, lai cik necenstos izlikties, ka esam tikai tēli un kaujinieki.
Nākamo spēli mēs pārsteidzošā kārtā uzvarējām. Es nospēlēju labi, lai gan šoreiz ne ar ko neizcēlos, bet divas mūsu spēlētājas tika smagi sasistas ar elektrību, tomēr izrādīja nepārspējamu noturību un nepadevās, paveicot to, ko neviens no viņām negaidīja, arī ne Maori, jo viņi atstāja viņas traumētas blakus kaut kādai elektriskajai figņai, kuru vajadzēja salabot, lai nodotu ziņu komandai. Viņiem likās, ka viņas nespēs to paveikt, bet viņas spēja. Tas bija liels notikums. Maori atkal teica "jā".
Šoreiz es devos uz istabiņu ar izraudzīto spēlētēju un tā bija gara un skaista nakts, sevišķi tāpēc, ka šajā brīdī viņš no "līdzīgs" pārvērtās par nepārprotamu Zaku Makgovanu.
Ceturto spēli es neatceros, tikai ballīti, kuru mēs svinējām, vēl nezinot, ko Maori teiks, jo tā nebija laba spēle, un vņi bija lūguši laiku padomāt. Beigās pienāca "jā" uz piekto spēli, bet mēs bijām bažīgas. Bijām jau ļoti nogurušas, bija mazas traumas, un mūsu saziņas spēlētāja spēlēja arvien sliktāk, redzot, ka fani nosveras par labu man. Viņa spēlēja tik slikti, ka pat es jau gribēju, lai spēlē labāk, jo negribēju zaudēt aliansi ar Maoriem. Sapratām, ka piektā spēle ir jāspēlē ideāli.
Es nolēmu izpildīties ne pa jokam. Uzvilku nevis aizsargkrāsas, bet gan baltu un causpīdīgu tērpu, un sataisīju matus Maoru stilā. Biju jaunākā spēlētāja, skaitījos seksīga, un man bija nodoms izmantot to, ka esmu satracinājusi visu viņu komandu. Pārējā komanda bija caur lielām briesmām iedevušas kaut kādas narkotikas saziņas spēlētājai, to man pateica tā viena labvēlīgā spēlētāja, bet es nenosūdzēju, jo uzskatīju to par pareizu. Mums bija jābūt labām. Bijām jau tālu tikušas, un šoreiz bija jāiet uz visu banku. Spēle bija mežonīga. Nācās slēpties milzīgā tārpainu maitu kaudzē, bet tas deva man iemeslu izpeldēties brīvākā brīdī, kas manu tērpu padarīja gandrīz neredzamu. Izdevās satraukt un pieveikt neuzmanīgu un nogribējušos spēlētāju, kuru, kā zināju, neviena nebija ņēmusi uz istabu. Cīņas laikā uzsēdos viņam uz sejas un tas deva man laiku izvilkt šļirci un viņu paralizēt. To redzēja cits spēlētājs un mēģināja mani sašaut ar loku, bet es izbēgu un uzlaidu viņam šrapneli, kas nokrāsoja viņu beigtu, turklāt veiksmīgi "nogalināja" arī paralizēto.
Citām bija veicies tikpat labi, mēs beigās par mata tiesu zaudējām, bet spēle bija bijusi īpaši skaista un baudāma, pilna elegances un radošuma, pasaule bija sajūsmā un Maori teica "jā" mūsu savienībai.
Saziņas spēlētāja tika no komandas izslēgta, un turpināja spēlēt mazā privātajā klubā, mums pieņēma jaunu skuķi, kas izrādījās ļoti laba, un viss bija skaisti.
Un tagad par pašu spēli. Es nekad netiku teikusi, kā tādu spēlē, un līdz pat sapņa beigām es tā arī nesapratu. Bija jāskrien kā orientēšanās sacīkstēs, jāšauj kā peintbolā, jālabo visādi agregāti un jāliek tehniskās puzles, ļoti daudz jākaujas, jāpeld, jābrauc ar motociklu, jākāpj kokos, jāizmanto visāda tehnika utt. Tāpat bija jāparāda komandas gars, jājūtas labi un pārliecināti, un jāpieņem netradicionāli lēmumi, jo arī to visu vērtēja. Bija būtībā jākaro, bet tā, lai ir skaisti un interesanti.
Sajūtās spēle man bija pilnīgi skaidra, bet es jutu tikai to, kas man ir jādara konkrētajā mirklī. Tas laikam tomēr bija par sarežģītu pat manām radošajām smadzenēm.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}