tethys_

Vislielākā problēma cilvēku dzīvē ir nezināt, ko grib. Ir nelaimes un traģēdijas, kur neko nevar darīt vai kur ilgi jācīnās, bet man šķiet, ka problēma - tas ir kaut kas risināms, kaut kas tāds, kas ir jāizprot un jāatrod, kā pavērst visu par labāku. Tāpēc es bieži saku, ka man nav nekādu problēmu, jo man nav nekā tāda liela risināma. Citreiz atkal ir, bet tad, kad nav, tas nenozīmē, ka manā dzīvē viss ir perfekti. Tas vienkārši nozīmē, ka es apzinos lietas, pie kā jāstrādā, un man ir plāns, kā to darīt.
Problēma, kad nezini, ko gribi, ir ļoti nopietna, jo es tā arī līdz šim neesmu sapratusi, kā to risināt. Tā man gadās visai reti. Parasti es ļoti labi zinu, ko gribu, bet šobrīd ir parādījusies tāda sajūta, ka pasaule ir pilna ar lietām, ko es neizbaudu, nedaru, nepielietoju dzīvē, un tās ir lietas, kas man ļoti patiktu un noderētu. Man gribētos pamēģināt kaut ko pilnīgi jaunu, kaut ko nebijušu, citu piegājienu dzīvei, kaut ko galīgi manā dzīvē neeksistējošu, bet problēma tāda, ka tas neeksistē arī manās domās, tāpēc es to nespēju iedomāties.
Ja es zinu, ko es gribu, un es parasti zinu, tad es vismaz esmu virzībā uz tā iegūšanu, bet šobrīd man ir tāda sajūta, ka pasaule ir tik liela un dažāda, bet mana galva tik maza. Es nezinu, ko vēl tādu iedomāties, ko pamēģināt, jo man neienāk prātā nekas ārpus tās manas kastītes.
Kā lai izsit šito ārā? Filmās parasti kāda parasta cilvēka dzīvē ienāk kāds "neparastais", kas atver apvāršņus, no sākuma gandrīz vai aiz rokas velk, pēc tam jau ir kā mentors tajā jaunajā, interesantajā pasaulē, bet man tāda cilvēka nav. Es tāds cilvēks esmu bijusi ļoti daudziem, noteikti vairāk nekā vidusmēram, bet man... nu nav man tāda cilvēka un nebūs. Es neesmu tieva, skaista un ar lielām acīm un kuplām skropstām, kuras plivināt. Gadi arī vairs nav tie, kad tā notiek. Jātiek vien pašai galā, bet man nav plāna, kā iesākt "kaut ko jaunu".
Ko???? Nu KO tieši man darīt un mainīt savā dzīvē???