tethys_

Kāpēc dažiem cilvēkiem ir tik grūti likt otru mierā un atļaut nomierināties, ja otram ir slikti? Es pat neprasu ne uzmanību, ne lutināšanu, ne lai man pienes tēju un sedziņu, es skaļi negaudoju līdzi sērīgām dziesmiņām, es vienkārši gribu, lai mani liek mierā. Ja ir svarīgs jautājums - protams, lūdzu, saki, bet citādi - atrodies savā, ne manā istabā, un netraucē mani.
Bet nē... tas ir daudz par daudz prasīts. Vajag mētāt jokus, skaņi smieties, visu laiku mēģināt iesaistīt mani sarunā, ākstīties un trakot, kamēr man asaras sāk birt. Un vienīgais veids, kā to pārtraukt, ir sarīkot histēriju ar kliegšanu un trauku plēšanu, jo citādāk cilvēks vienkārši nesaprot, ko nozīmē "likt mierā".
Tas tiešām ir tik grūti??? Es būtu varējusi jau no sākuma izgāzt savas negācijas pret otru cilvēku, bet vienīgais, ko es gribēju, ir miers, klusums un ļoti aktīva mierā likšana, lai es varu get my shit together. Bet nē. Tas ir daaaaaaaudz par daudz prasīts, tā vietā vajag man izbojāt garastāvokli līdz asarām un panākt traci.
Un tad jājautā - kuram te ir PMS pielīdzināma histērijas lēkme - man, kas gribēja to klusi pārdzīvot, nevienam netraucējot, vai tam otram, kurš nespēj un nespēj rimties ākstīties un mani apzināti tracināt (jo kā lai nosauc to citādāk, ja ir skaidri teikts - ja tu turpināsi, es sākšu raudāt?).
Nekad nepārvērtējiet otra pacietību, ja viņi saka "liec mierā". Dažreiz tas ir varbūt ja ne dzīvības un nāves jautājums, tad mēreni nepatīkamas vai pilnīgi traģiski sabojātas dienas jautājums gan.
likt mierā dažreiz ir lielākā cieņa, ko tu pret cilvēku vari izrādīt, noliekot malā savas sīkumainās, stulbās iegribas pēc komunikācijas.