tethys_

Tas ir grūti nevarēt. Es neesmu rakstījusi neko daudz par Šveici, lai gan es iepriekš nebiju ceļojusi citur kā tikai uz Somiju pirms pieciem gadiem. Tas bija skaisti, ļoti, man patika, bet ir smagi, kad vienā brīdī tas viss pārvēršas par nāves bailēm un apgrūtinājumu citiem. Šveices stāvās ielas, kas dažbrīd dodas stāvus debesīs nespēja pieveikt manas kājas, par ko esmu lepna uz sevi, jo pēdējā laikā esmu ļoti labi turējusi sevi formā, bet saule un karstums pieveica manu sirdi. Tas ir sāpīgi, kad gribi vienkārši ar citiem kopā apskatīt kalnus, ne jau kaut kādu klinšu kāpšanu, bet to, ko var visi normāli cilvēki, un tad saproti, ka nevari, ka esi invalīde, krople, kas ir par apgrūtinājumu citiem. Uzkāp dažus desmitus metru un noģībsti, jo aritmijas dēļ smadzenēm nevienmērīgi pieplūst skābeklis.
Tās ir nāves bailes, kuras nevar apturēt. Es esmu iemācījusies nekliegt, neraustīties, nepievērst sev lieku uzmanību, bet tās šausmas ir tādas, ka tā ir pēdējā reize, ka šis tukšums ir uz visiem laikiem, ka šī tumsa acu priekšā nepāries, ka spiediens krūtīs vienreiz izlauzīsies asiņu šaltī, un tās būs beigas. Esmu iemācījusies apslāpēt visu, izņemot bezspēcīgas asaras. Tas ir smagi nevarēt to, ko var visi normāli cilvēki. Būt par apgrūtinājumu visiem, ar ko esmu kopā, liekot viņiem vēlēties, kaut manis tur nebūtu un viņi varētu baudīt dzīvi bez kaut kādas stulbenes, kas traucē. Jo neviens normāls cilvēks līdz galam nevar pieņemt, kā tas ir, kad tie daži metri karstā saulē tevi galina nost. Visiem vienmēr liekas, ka tas cilvēks pārspīlē, kas tad tur tāds ir, un vajag tikai saņemties, un mājās vairāk vingrot. Nesaka, bet domā, visi kā viens. Tas ir cilvēka dabā un nav ko tur vispār nosodīt, bet apturēt to bezvērtības sajūtu ir grūti, lai gan apzinos, ka ne jau kāds aiz ļauna prāta tā.
Un tad es atbraucu mājās, vēsā istabā pēc laba naktsmiera izvingrojos, izpildot tādus vingrojumus, kurus ne katrs "normāls" cilvēks var izpildīt, un sajūtos atkal lepna uz sevi. Daži citi ar tādām sāpēm, tādu nemitīgu cīņu ar sevi un savu vājumu, būtu jau padevušies. Viņi izvēlētos sēdēt mājās un vairs necensties dzīvot normālu dzīvi. Un grūtākais nav fiziskā daļa. Grūtākais ir paciest to, ka tu neesi normāla, ka tu esi traucēklis, bet tomēr pēc ģīboņa piecelties un iet tālāk, un arī nākamo reizi braukt uz kalniem, jo varbūt šoreiz nebūs tik karsts, un sirds varbūt būs mierīgāka, un varbūt šoreiz es tomēr to varēšu. Un nu un tad, ka cilvēki uz ielas skatās kā uz kropli, kas nevar uzkāpt pārdesmit metru pa ielu. Nu un tad. Es necīnos viņu dēļ, es cīnos sevis dēļ. Lai es varētu, lai es redzētu, lai es piedzīvotu.