tethys_

The 100 grupā pateicu, ka man viens no mīļākajiem tēliem seriālā ir Viks, un saņēmu diršanos, ka viņš taču esot izmests no seriāla par rasistiskiem komentāriem, kā man var patikt. Bet es taču teicu "Viks" nevis "Stīvs", kas viņu tēlo. Es taču izteicos par tēlu nevis aktieri.
Kas man būtu tagad jālasa par visiem rakstniekiem, mūziķiem, aktieriem utt, lai uzzinātu, kas viņi dzīvē ir par cilvēkiem, lai varētu teikt, ka man patīk viņu darbi, kas aktierim ir tēlojums?
Šis korektums ir aizgājis daudz par tālu. Man arvien vairāk gribas izkliegt rasistiskas anekdotes, jo viņas IR smieklīgas, un saukt nekatrās dzimtes cilvēkus viņu bioloģiskā dzimuma vietniekvārdā, jo man ir izbesījis, ka visa dzīve ir jāpavada, iedziļinoties katrā minoritātē, lai tikai kādu neaizvainotu.
Zin ko, ja esi minoritāte, tad tāds ir tavs liktenis cīnīties par sevi. Sorry, man nav jāiedziļinās vergu apspiešanas vēsturē vai sieviešu tiesībās Pakistānā, un vispār man nekur nav jāiedziļinās. Es gribu dzīvot, necenšos nevienu aizvainot, bet, ja man sanāca, nu tad vai nu norij krupi, vai konkrētajā brīdī izklaidro man ĪSOS vārdos, kāpēc tā nevajag teikt, vai arī sit man pa galvu, bet neiedomājies, ka "katram izglītotam cilvēkam jau nu vajadzētu zināt, ka...". Ne sūda nevajadzētu.
Minoritāšu un jūtīgu jautājumu ir miljoniem. Man nav jāzina tas viss. Es cenšos būt pieklājīga, bet arī man ir bijis jānorij daudz kas un jāpaklusē, jo man pašai tas ir ērtāk nekā bojāt nervus katru reizi cīnoties un uzvelkoties, un trakojot un jājot SEV pašai nervus.
Neviens tev, minoritāte, neko nav parādā.
Es klausos arī mizogīnitiskas dziesmas, white power mūziku, esmu apbrīnojusi pilnīgi nekorektas gleznas, jo viņas ir skaistas, un esmu pati stāstījusi anekdotes par lesbietēm, arī tad, kad man likās, ka esmu lesbiete.
Dažreiz tiešām gribas izšaut visas "special snowflake".