tethys_

Bieži mēdz teikt, ka gan jau uz mūsu laikiem skatīsies kā uz smilšu kasti, kad būsim iekarojuši Galaktiku, tomēr šajā brīdī to parasti neizjūt. Es to izjūtu ar katru dienu vairāk. Mēs esam tādā posmā, kurā esam atklājuši tumšo enerģiju, visādus smieklīgus kvantus, esam sacēluši sev virtuālās pilis, esam izpētījuši tik daudz ko interesantu, bet tas nekādi nav mainījis mūsu kā sugas domāšanu. Mēs esam tādi paši bioloģiski determinēti truliķi kā pirms simts, divsimts un tūkstoš gadiem. Mēs to ņemam vērā, lai pārstādītu sirdi, bet neņemam vērā, lai mainītu sabiedrību. Tik daudz kas ir izpētīts par ģenētiku un psiholoģiju, bet tas viss kaut kur karājas gaisā. Neseko nekāda loģiska, no pētījumiem izrietoša rīcība.
Mēs spēlējamies ar visu to greznību, bļaustoties par Dieva vārdu un sakot tādus argumentus kā "bet tas nav dabīgi". Tas absurda līmenis man arvien vairāk sit pa smadzeni. Nav nekā konkrēta, ko es ar to gribēju pateikt. Esmu tāda pati truliķe kā visi citi.