tethys_

Ir tāda viena robeža, ko mēs visi turam - tā ir tāda "var iztikt" robeža. Piemēram, pumpas, sausa āda uz vaigiem, kaķa skrāpējums, neliela vēdera apsāpēšanās ir "var iztikt". Mēs ar to tā baigi necīnāmies, tas viss pieder pie tādas normiņas. Nepatīkami, ok, ja ir laiks - kaut ko darām, ja nē, ignorējam.
Un tad ir kaut kas, kas vairs nav "var iztikt". Lauzta roka, taustekļi lien no griestiem, milzīgs augonis, pazūd redze... tad mēs skrienam un kaut ko mēģinām mainīt. Mēs negaidām, mēs nesamierinamies, mēs neatliekam problēmas risināšanu uz citu dienu. Mums dzīve nav "var iztikt". Vairs nevar iztikt.
Katram cilvēkam ir savas robežas, sava norma. Ja staigājošs cilvēks pēkšņi nevar paiet, viņš sauc ātros un viņam nav "var iztikt". Viņš nedomā - es tagad paskatīšos kādu fail video un tad domāšu vai man kaut ko darīt ar situāciju. Taču cilvēks, kas jau zina, kas viņam ir, kas pārvietojas ratiņķrēslā - viņas tas var būt "var iztikt" stāvoklis.
Mums šī norma ir ļoti svarīga. Tā ir svēta robeža. Mēs varam pieciest, ja kaimiņi uzliek skaļi mūziku, bet, ja mums sāk zust dzirde, mēs iesim un sūdzēsimies un sauksim policiju. Taču tam cilvēkam ratiņkrēslā, iespējams un visticamāk, ir kādu laiciņu nācies cīnīties ar šīs normas pārkārtošanu. Viņam nav "var iztikt". Viņam ir slikti, jo viņš pēkšņi nevar staigāt. Viņš iekšēji nespēj pieņemt, ka jaunā norma nebūs tur, kur bija, tā būs zemāk. Taču viņš neko nevar darīt.
Ļaunāk ir tad, ja it kā darīt var, pret praktiski daudz kas ir pret to, un sava "var iztikt" zona ir jāpārkārto stipri zemāk, kaut viss kliedz pret to. Liekas pat, ja izdzīvošanas instinkts pretojas šīs robežas pazemināšanai. Māc gandrīz nāves bailes atzīt, ka vairs necīnies par kaut kādu minimālu komforta zonu. Sanāk padoties un atzīt sakāvi tās noturēšanā.
Es esmu panirusi zem savas minimālās komforta zonas, sava "var iztikt". Dzīvoju stāvoklī, kad gribas cīnīties, kliegt, saukt ātros, ugunsdzēsējus un policiju un risināt situāciju, bet es saprotu, ka nekas jau nesanāks. Mana komforta zona pieprasa no citiem pārāk daudz. Man arī vairs nav spēka cīnīties par to, lai man būtu "var iztikt".
Saprotu, ka nākas padoties un pieņemt, ka es neizgulēšos laikam vairs nekad, ka mans dzīves ritms nebūs priekš manis normāls, ka man ir jāpaliek sev kaitīgos apstākļos, jo visas citas izvēles ir vēl sliktākas.
Taču tā ir biedējoša sajūta, kā pieņemt invaliditāti...