tethys_

Sapņoju, ka kopā ar vienu no dzīves un divām sapņu draudzenēm spēlējam galda spēli, kas pamazām sāk sevī iesūkt. No sākuma nesapratu, ka tas notiek manis dēļ, bet, kad pārējās sāka apsūdzēt, ka, padarīt visu reālu vēl ir viens, bet sākt manipulēt ar noteikumiem - jau cits, sapratu, ka tiešām to neapzināti daru.
Tā draudzene, kas dzīvē sastopama, bija spēles meistare. Noteikumi bija ļoti sarežģīti, visu laiku bija mums pārējām jāsaka, ko darīt. Spēles jēga bija izvairīties no personas, kuru šeit saukšu par Sargu, lai gan tā viņu nesauca, bet īsto terminu es neatceros. Viens cilvēks spēlē ir Sargs, to izlozē, pārējie ir parastie spēlētāji. Viņi nespēlē komandā, bet katrs par sevi. Uzvarēt var jebkurš spēlētājs, arī Sargs. Spēles lauks sastāvēja no sarežģītas ceļu sistēmas, starp kuriem pletās mežs un ezeri. Mežs bija šaurās skupsnās, bet pa vidu bija liels meža laukums, ko šķērsoja tikai daži ceļi. Blakus lielajam mežam bija arī lielāks ezers. Pa ceļiem varēja pārvietoties tikai uz priekšu un atpakaļ, bet pa mežu kā vien grib, tas bija sadalīts lauciņos. Visu spēles laukumu ietvēra dzelzceļš, kas gāja riņķveidā, bet dažas meža skupsnas palika arī ārpus vilciena apļa.
Katrs spēlētājs izlozēja, kur viņam atradīsies "dzīves uzdevumi", kas jāpaveic, turpretim Sargs starp tiem izvieto falšos uzdevumus. Spēle sākas, kad visi atrodas vilcienā, kas riņķo ap spēles laukumu. Durvis atrodas tikai laukuma iekšpusē. Vilcienam riņķojot, spēlētāju uzdevums ir izvērtēt, kurā spēles laukuma daļā ir visvairāk viņu dzīves uzdevumu, un mēģināt bēgt no vilciena tajā pieturā, kas ir vistuvāk šai zonai. Ļoti nelāgi sanāk, ja kāds dzīves uzdevums atrodas otrpus dzelzceļa, jo šķērsot sliedes ir ļoti bīstami, tās apsargā citi sargi, kas nekur citur nedarbojas, bet tikai sargā sliedes.
Tātad, spēlētājam vispirms ir jāspēj izbēgt no vilciena. Viss notiek, metot kauliņus. Katrā pieturā var mēģināt bēgt. Vēl var krāt kārtis, kas dod papildus iespējas, piemēram, spēju iemidzināt modrību, papildus ātrumu vai spēku. Sargs tāpat kā pārējie atrodas vilcienā, kas pārvietojas no vienas pieturas uz otru daudz ātrāk kā var paiet spēlētājs pa ceļu, un nesalīdzināmi ātrāk, kā pa mežu. Peldēt šajā spēlē neviens nemāk, tāpēc ezeri ir nešķērsojami. Spēlētāji tātad mēģina izbēgt no vilciena, kas tos ved uz riņķi vien, lai piepildītu savus dzīves uzdevumus. Sarga uzdevums ir viņus sadzīt atpakaļ vilcienā vai vismaz piespiest pildīt nepareizos uzdevumus. Sargs arī izvēlas, kad pamest vilcienu, parasti tad, kad vismaz divi spēlētāji ir izbēguši. Kamēr Sarga nav vilcienā, to var izmantot, kā tīk, un izkāpt jebkurā stacijā pavisam brīvi, tāpēc spēlētāji var kāpt tajā, lai mēģinātu pabraukt Sargam garām, vai lai pārvietotos tuvāk saviem mērķiem. Sargs arī jebkurā brīdī var iekāpt atpakaļ vilcienā un noķert tur braucošos.
Sargs ir apbruņots ar šaujamo, tāpēc viņam neklausīt nozīmē mirt un izstāties no spēles, bet Sargam nav tiesības kādu šaut, ja viņš klausa. Vilcienā Sargs valda, bet izbēgušos viņš var tikai tvarstīt. Ja viņš kādu noķer, tad var atvest atpakaļ vilcienā. Tāpat viņš cenšas virzīt visus prom no viņu uzdevumiem, kurus viņš var nojaust pēc viņu izturēšanās, jo ir daudz lauciņu, uz kuriem nekā nav, bet to neviens nezina, izņemot katrs spēlētājs zina, kur ir viņa uzdevumi, un Sargs zina, kur ir falšie, bet to ir ļoti daudz, tos ierauga tikai spēles sākumā, un tie ātri aizmirstas, tāpēc ir viegli sajaukt.
Parastie spēlētāji parasti cits citu ignorē, bet, nonākot netālu, dažkārt arī mēģina traucēt, lai pirmie savāktu visus uzdevumus. Tāpat ir daži uzdevumi, kas interesē visiem, bet ko paņemt var tikai viens.
Tāda nu bija apmēram šī spēle, kas sāka atdzīvoties kā Džumandži. Mēs ik pa laikam attapāmies nonākušas situācijā, kādā atradās mūsu kauliņi. Skraidījām pa mežiem un ceļiem, kāpām vilcienā un visu laiku izvairījāmies no Sarga, kas simbolizē konvencionālo pasauli, sabiedrības stereotipus, kas grib mūs ievirzīt vienās sliedēs vai vismaz piespiest tiekties uz nepareiziem mērķiem, kas mums patiesībā nav vajadzīgi. Visu laiku miksējās brīži, kad spēle notika uz laukuma, un tie, kad mēs tiešām nonācām šajā pasaulē. Spēlētājas bija tādas, kā jau ir, bet tā, kas bija Sargs, attēlojās kā riebīgs pusmūža vīrietis ar šaujamo.
Spēlē mēs drīz iegājām ļoti nopietni. Pilnībā izjutu, cik šausmīga ir šī pasaule, kurā tevi visu laiku grib ielikt braukt pa noteiktām sliedītēm, kur ir jāuzmanās no Sarga, kas tev seko, kad tu mēģini piepildīt savu uzdevumu. Viss kļuva ļoti nopietni, reāli. Visas emocijas, bēgot no Sarga, braucot spēles sākumā apsargātajā vilcienā, bija ļoti īstas. Visšausmīgākais bija brīdis, kad jau tuvu pie kāda mērķa, mani noķēra Sargs. Pavērsa šaujamo pret mani un nebija izvēles kā padoties un iet viņam līdzi uz Vilcienu, kur atkal tiku iespundēta. Vai brīdis, kad atveru mērķi, bet tas izrādās Sarga viltība un nav manējais. īstajā pasaulē mērķi izskatījās pēc krāsainām kartiņām, uz kurām bija attēlotas iegūstamās vērtības. Kad es vēlējos sasniegt brīvību, bet Sargs mani biedēja, viss sajuka, un attapos ar kartiņu, kas attēlo sarkanas augstpapēžu kurpes.
Kamēr spēlējām vienu partiju pēc otras, man nekad neiekrita būt Sargam. Spēlētājas vienalga pret mani sāka izturēties kaut kā ironiski, es tikai nesapratu kāpēc. Beidzot sapratu, ka viņu acīs spēles pārvēršanās realitātē ir manis - raganas - roku darbs, un viņas uzskata, ka tādā veidā es radu sev vieglāku vidi, lai gan es neko spēlē nemainīju, viņām bija tikpat viegli tikt cauri mežam kā man. Man bija tikpat grūti šķērsot sliedes kā man. Mani tāpat vienreiz noķēra sliežu sargi, liekot gaidīt vilcienu tuvējā stacijā.
Spēlē bija vēl daudz dažādu papildus iespēju un noteikumu. Piemēram, nebija iespējams pašai šķērsot ezeru, bet varēja iegūt iespēju palaist ezerā papīra laiviņu vai pīli, kas pie labvēlīgiem apstākļiem - vēja virziena - varēja atvest ziņas, vai otrā pusē ezeram atrodas kāds mērķis, vai ir vērts iet tam apkārt. Kā jau teicu - mērķus varēja apskatīt īsu brīdi spēles sākumā, bet to bija daudz un visus iegaumēt nebija iespējams, tikai aptuveno to izvietojumu. Es palaidu "pīli" izpētīt, vai ezera otrā pusē ir kāds mērķis, un tajā brīdī viss kļuva reāls. Divas pārējās spēlētājas, ieskaitot reālo draudzeni, bija pagadījušās pie tā paša ezera. Viņas skatījās, kā mana pīle kļūst reāla un aizpeld, kur sūtīta, kamēr viņu pīles tā arī palika no papīra un pakļāvās vēja virzienam. Viņas mani apsūdzēja krāpniecībā, bet es teicu, ka neko speciāli nedarīju.
Tad draudzene man iemeta sejā, ka "viss, kam tu pieskaries, kļūst dzīvs!" Es sāku domāt par to, un sapratu, ka tā arī ir. Pēkšņi atskārtu, ka iemesls, kāpēc spēle atdzīvojās, esmu es, tāpat mana papīra pīle kļuva reāla.
Nākamajā partijā man beidzot iekrita būt Sargam. Man tas nepatika, sevišķi reālajā versijā, jo izskatījos pēc tā kverpļa, bet reizē sapratu, ka tagad neko nespēju ietekmēt un spēlē nekas nedarbojas man par labu.
Realizējās tā pati vecā patiesība, ka dabas spēki klausa tikai labajai sērdienītei, bet ļaunajai mātes meitai nekas neklausa. Vairs nespēju ne pašķirt mežu, ne atdzīvināt pīli, ne pierunāt kādu briedi lēkt pār sliedēm un novērst sliežu sargu uzmanību.
Tā arī sapnis beidzās, kamēr es ar lielu nepatiku, bet zināmu azartu tvarstīju spēlētājas.
Šis sapnis bija neticami reāls un pilnībā emocionāls. Jutos tieši tā, it kā ļaunais Sargs tvarstītu mani un censtos novērst no maniem dzīves mērķiem, iespundēt uz apli braucošā vilcienā...