tethys_

Noskatījos kuro tur reizi GP. Šoreiz aizdomāties visvairāk lika beigas. Tās, kur teikts, ka ir ievainojumi, ko laiks nedziedē. Daži desmiti miljonu gadu, protams, dziedē daudz. Vairāki miljardi izdziedēs pilnīgi visu un kaut kāds nenosakāms skaitlis izdziedēs pat Visumu no esamības, sabruks pēdējie atomi un elementārdaļiņas un beidzot būs miers.
Taču, ja kāds vēlas izdziedēties ātrāk kā pēc miljons, miljards vai sekstiljons gadiem, ir jādomā risinājumi.
Frodo aizkuģoja uz Valinoru. Uz vietu, kas cilvēkiem un hobitiem nepienākas. Valinorā nonāk elfi pēc nāves vai arī viņi tur aizkuģo. Tur dzīvo tie dievi, kas ir nolaidušies Zemes līmenī. Nu labi, Valinora varbūt arī vairs nav Zemes līmenis, jo tā noslēdzās no visa pārējā, kad sākās cilvēku laikmets. Tātad tā pat Frono un Bilbo, kas arī tur tika, nav aizsaule, bet pat vēl kaut kas dižāks, labāks par parasto cilvēku aizsauli. Kaut kas, kas pienākas augstākām būtnēm, bet tika piešķirts arī viņiem par izciliem darbiem cilvēces un hobitēces labā.
Es būtībā jūtos tāpat kā Frodo, kas atgriezās mājās pēc visām traumām vietā, pēc kuras tik ļoti bija ilgojies, taču... Šaira bija izglābta, bet ne viņam. Frodo bija veicis dižus darbus, es nē, tāpēc cerēt uz Valinoru man nav pamata.
Man neviens nav fiziski iedūris ar morgulu asmeni, man nav bijis jānes nekāds fizisks gredzens, kas izsūktu manus spēkus, bet es jūtos tā, it kā man vairs te nebūtu vietas, nebūtu nākotnes, nebūtu nekā. Es pat emocionāli un metafiziski nevaru pateikt, kas man ir iedūris un kas mani ir izsūcis. Es esmu pārdzīvojusi tieši to pašu, ko simtiem un tūkstošiem un sekstiljoniem cilvēku pirms manis. Nu labi, sekstiljons cilvēku nekad nav dzīvojuši, bet gan jau kaut kur ir citplanētieši, kas iekuļas tādās nepatikšanās kā es, citādi es jutīšos pavisam nelaimīga, ka no vienkāršās lietiņas - dzīves - esmu izvilkusi tādus sūdus, kā retais spēj.
Kādā no stulbajiem FB testiņiem man izlēca, ka man dzīvē visvairāk trūkst cerības. Tieši tā arī ir. Es vienkārši esmu vīlusies pilnīgi visā. Dzīvē, maģijā, cilvēkos, mīlestībā, draudzībā, dabā, emocijās, mākslā, visvairāk sevī. Esmu vīlusies un neredzu vairs nekādu jēgu, ne kaut ko, ko ir vērts baudīt. Viss liekas bezjēdzīgs, tukšs un pretīgs. Jā, tajā iemirdzas daži mirkļi, kad liekas - jā, tomēr dzīvē vēl kaut kas var būt, bet tie nav atkarīgi no manis, tie ir reti un īslaicīgi.
Kur ir mana dzīves aizrautība? Kur ir mana nespēja garlaikoties? Kur ir mana dzīves garša?
Kāds morgulu asmens mani ir sadūris, ka rētas nedzīst un nedzīst, un, šķiet, tikai kaut kāda pārcelšanās pasaku zemē, kaut kādā Valinorā vēl spēj mani kaut kā sadziedēt?
Visstulbākā ir sajūta, ka es pat nezinu, kas īsti notika. Visu laiku man likās - tur vainīgs tas un tas, un tad var domāt - ar to var tikt galā tā un tā, un tas pāries pēc kāda laika, bet nē. Nepāriet un nepāriet. Nedzīst ne laika, ne manu pūliņu iespaidā.
Nedzīst vairs ne no kā, un sāk likties - tur vispār notika kaut kas cits, kaut kas tik liels, lielāks par manu apvārsni, tik liels, ka es to pat nepamanīju.
Kas?